Bet burtiski pusi dienas vēlāk, kad bijām uz vietas, es pamanīju sekojošo. Lai gan apkārt nebija neviena cilvēka, mums ar dēlu bija diezgan laba izsalkušu vietējo iedzīvotāju kompānija. Murrājot, ņaudot un prasot cilvēcisku siltumu. Nu, arī kādu ēdienu. Tomam jau kopš bērnības ir patikuši kaķi: sveši, mājas, vienalga. Un, protams, zēns sāka lūgt, lai es viņus ielaižu, lai viņi sasildītos un viņus varētu pabarot. Un kā zināju, tad putras un konservus paņēmu līdzi pat vairāk, nekā bija paredzēts. Žēlot pārtiku kaķiem ir grēks.
Un kas tad notika, jūs nevarat iedomāties. Viņu bija tik daudz, ka man šķita, ka man un manam dēlam nepietiek vietas. Man viņi visi bija vienādi, bet mans dēls uzreiz sāka dot viņiem vārdus un pat kaut kā atšķīra tos vienu no otra. Šis ir ruds – tas būs Persiks. Nu, acīmredzot, jo viņš ir ruds. Melnais kurš? Protams, Bagira. Es personīgi nezinu, vai tas bija kaķis vai kaķene, bet šķiet, ka pat Mauglim ar to bija problēmas. Grāmatā tas ir kaķis, un multfilmā tas ir kaķis. Tātad viss ir kārtībā.
Manam dēlam nez kāpēc parasts kaķēns šķita zaļš, it kā viņa pelēkās svītras saplūstu zaļā krāsā. Tas kļuvu par Zeļonku burtiski uzreiz. Man pat bija žēl nabaga, tā vārds varētu būt, piemēram, Ūsiņš. Bija arī divi balti kaķi. Bet arī ar viņiem ātri tikām galā. Baltiņš un Bāliņa. Elementāri. Kopumā viņi saka, ka kaķiem nepatīk, ja viņu nosaukumos ir šņākošas skaņas. Viņi paši šņāc, kad ir nelaimīgi. Bet! Baltie kaķi bieži piedzimst kurli. Tāpēc es savam dēlam teicu, ka viņiem, iespējams, ir vienalga par segvārdiem un viņi vienkārši vēlējās vairāk ēdiena.
Bija arī Bazilio, Tomass un Gārfīlds. Ja godīgi, es nekad mūžā to neatcerētos, bet mans dēls joprojām atceras visus kaķus pēc vārda. Un pagājis daudz laika. Lai kā arī būtu, mēs nevarējām vienkārši atstāt murrājošos. Dēls piedāvāja paņemt trīs mazos un aizvest uz tirgu, pie vietējiem. Varbūt kāds dzīvnieku paņemtu sev. To mēs darījām nākamajā dienā. Novērsu visas vājās vietas elektroinstalācijā un apklāju sienu ar speciālu materiālu, lai, nedod Dievs, nekas nenotiktu. Un mēs devāmies uz tirgu.
Kaķi ņaudēja, prasot vēl putras un konservus. Bet izdevās atdot divus, pateicoties Toma neatlaidībai. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju viņā patiesu interesi par kaut ko, kas nebija saistīts ar videospēlēm vai filmām. Tas bija jauks brīdis.
Diemžēl visus kaķus nevarējām atdot. Viņu vidū acīmredzami bija sirmgalvji, kuri paši bija pieraduši pie savvaļas dzīves. Bet visu laiku, ko mēs atradāmies vasarnīcā, mēs viņus pabarojām, iedevām ūdeni un pat uzcēlām viņiem gultu. Nu, ja nav ko darīt, jūs varat palīdzēt dzīvniekiem. Un, ja godīgi, bez šīs bandas, manuprāt, Toms pāris stundu laikā būtu sācis gaudot par pilsētas dzīvokli ar internetu. Paldies, kaķi, jūs palīdzējāt.
Bet es redzēju, kā mana dēla acis iemirdzējās, kad viņš glāstīja mazāko no kaķēniem, vājākos. Man bija skumjas domas par viņu, jo bija skaidrs, ka viņam nepieciešama īpaša aprūpe. Nu, mēs viņu aizvedīsim pie veterinārārsta, un ko tad? Tomēr Toms tajā brīdī bija kā kaķene. Un es negribēju viņam atteikt. Mājdzīvnieki dzīvo kopā ar citiem cilvēkiem. Tas nav svētbernārs vienistabas dzīvoklī.
Vispār tagad Bantīte dzīvo pie mums un nezina bēdas. Un kaut kā pēc viņas ierašanās kļuva jautrāk dzīvot mājās. Ērtāk. Mans dēls spēlējas ar kaķēnu, vairs neskrēju pie viņa strīdēties ik pēc pusstundas nemitīgo spēļu dēļ ne datorā, ne telefonā. Tas mani iepriecina. Tātad, varētu teikt, bojātā elektroinstalācija mums labi kalpoja.
Tomēr vēlos vērsties pie dārgajiem vasarnīcu iedzīvotājiem personīgi savā vārdā. Draugi, neatstājiet savus dzīvniekus ārpus pilsētas. Es lūdzu jūs. Tā vien šķiet, ka, tā kā tie ir dzīvnieki, tiem jāspēj izdzīvot savvaļā. Patiesībā tā nav taisnība. Jūs atstājat savas Murkas, Sniegpārslas, Marķīzes, Kokosriekstus burtiski ar neko. Ziemā visapkārt ir tukšas vasarnīcas. Bet kaķi jau ir pieraduši pie cilvēku kompānijas. Un mēs, cilvēki, esam pieradinājuši viņus ar savu barošanu. Tāpēc sauksim viens otru par cilvēkiem nevis fakta, bet veikto darbību dēļ. Tā būs godīgāk, vai ne?