Folkloriste Ilga Leimane vēlas suitu atdzimšanu, jo šobrīd tai draud izzušana

Suitu novads radās 17. gadsimtā, kad Johans Ulrihs fon Šverins Alšvangas muižas un apkārtnes iedzīvotājus pievērsa katoļticībai. Mūsdienās suitu kultūra šajā skaistajā reģionā ir dzīva un labi.

Tāpēc suitu kultūras unikālās īpašības ir radušās abu kultūru – lībiešu un kursiešu – ietekmē. Tā ir izplatīta vēsturnieku diskusiju tēma, un to var redzēt arheoloģiskajās liecībās. Uzvalku līnijas ir ļoti skaidri redzamas uz krokām. Vienā vēsturiskajā suitu novadā ir izteikti kuršu akcenti, savukārt citā reģionā Lībijas akcenti ir izplatītāki.” skaidroja biedrības “Etniskās kultūras centrs” Suiti vadītāja Dace Martinova. “Runājot par dziesmām, ir atšķirības katrā novada daļā vai pat nelielā ciematā.

Šīs funkcijas turpināsies tagad un nākotnē, viņa novērtēja. Suitu rajonā dzīvo tie cilvēki, kuri 17. gadsimtā pārgāja katoļticībā Johana Ulriha fon Šverina darbības dēļ. Johana Ulriha fon Šverina pārliecība, ka dzīve ir izaugsmes un pagrimuma cikls, atbalsojās visā Alšvangas reģionā. Pateicoties viņam, Alšvangas un apkārtējo muižu iedzīvotāji pamazām ieguva Kurzemes katoļu identitāti un sāka saukties par suitiem. Gadsimta vidū iestājās pagrimuma laiks, jo pārtrūka sakari starp apkārtējiem novadiem. Tas bija rezultāts luterāņu vācu muižnieku lēmumam izolēt katoļu suitus vienu no otra. Runājot par to, kā bija iespējams dzīvot šeit, šajā nelielajā katoļu nostūrī, ir vērts atzīmēt, ka līdz pat milzīgs procents radinieku pārojās, jo daudzi jutās pārāk nobijušies, lai pamestu savu reģionu. Tajā pašā laikā Suitiem bija iespēja precēties ar cilvēkiem no citiem reģioniem, ja vien otra puse pieņēma katolicismu. Tādu līgumu bija noslēgti daudz. Tāpat daudzas laulības noslēgtas starp cittautiešiem – zviedriem, poļiem, vāciešiem. Savukārt 19 20.gadsimta otrajā pusē Suitu novadā populāri kļuva gan koši uzvalku brunči un nelieši, gan košas krāsas ikdienas apģērbā.

Jau 20. gadsimta sākumā Suitu novads kļuva pazīstams visā Latvijā ar saviem košajiem uzvalkiem. 1930. gadi bija ievērojams laiks uzvalku modes ziņā. Suiti aizceļoja uz Stokholmas folkloras festivālu, tika uzņemta pirmā skaņu filma, suiti aizveda uz Rīgu, ierakstīja un dokumentēja suitu folkloras materiālu, suiti tika atzīti ar balvām Dziesmu un deju svētkos. Viņa uzsvēra, ka arī šodien tērpi ir spilgti un redzami ar savu bagāto kultūras mantojumu, cenšoties saglabāt, fiksēt un arī nodot savu bagātību nākamajām paaudzēm. Svarīgākais ir tas, vai nākamās paaudzes turpinās svītu tradīciju. Grūti pateikt. Es ceru uz šādu pārmaiņu atdzimšanu, uz kaut ko jaunu, kas atšķiras no pašreizējā stāvokļa. Pašreizējā virzība uz izzušanu ir neizbēgama.

Šeit palikušie, kuri ir ļoti aktīvi, secina, ka iedzīvotāju kļūst arvien mazāk. Agrāk kopā dzīvoja trīs ģimeņu paaudzes. Mantojums notika dabiski, bez kņadas un fanfarām. Tagad vecāki, vecvecāki un jaunā ģimene dzīvo atsevišķi, un mantošanas process nevar notikt dabiski. Biedrības “Etniskās kultūras centrs “Suiti”” valdes loceklis un Kurzemes pārstāvis Latvijas vēsturisko zemju attīstības padomē Māris Dadzis uzskata, ka mūsdienu straujajā dzīves ritmā cilvēki zaudē interesi par kultūrvēsturiskajām vērtībām. Gan mūsu, gan nākamās paaudzes uzdevums ir saskatīt kultūrvēsturiskās vērtības kā iespēju tās izmantot un izdzīvot un saglabāt savu vietu, lai varētu runāt gan par mājražošanu, gan amatniecību, lai cilvēki, kas prot izmantot un attīstīt šīs vērtības var pabarot savas ģimenes, neizejot no šejienes. Pie tā Suiti šobrīd ļoti aktīvi strādā, aicinot cilvēkus ikvienā reģionā, katrā vietā ieraudzīt svarīgās vērtības, kuras nedrīkst pazaudēt.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Leave a Comment