Būtiskākais ir sniegt lielāku atbalstu ģimenēm, kuras izvēlas adoptēt bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Tā piektdien, 9. decembrī, secināja dažādi eksperti un diskusijas dalībnieki par “mūžīgo bērnu” attīstību aprūpes iestādē. Diskusija notika par godu valsts sociālās aprūpes filiāles darbības simtgadei. centrs “Rīga”.
Maija Albate un viņas vīrs Jānis savā daudzbērnu ģimenē pieņēmuši bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Viņa to viņiem neslēpa – pārdzīvoja baiļu laiku, taču, paļaujoties uz savas iekšējās balss aicinājumu, ģimene pieņēma šādu lēmumu.
Kad esat iekāpuši vilcienā, vairs nav laika baidīties. Tad paliek tikai darbs, darbs, darbs ar sevi un bērniem, tā kā esam diezgan sarežģīta mozaīka. Lāsma pie mums ienāca ar saviem daudzajiem gabaliem, un to mums ir daudz. Kad pienāk viens gabals, neatkarīgi no tā, no kurienes tas nācis, puzles gabali kļūst sajaukti. To teica Maija Albate.
Daudz mazāk ir ģimeņu, kuras pieņem grūto lēmumu uzņemt “mūžīgos bērnus”, nekā to, kuras tos atdod valsts iestādēm.
Šodien notika diskusija par tēmu “Bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem aprūpes iestādē – uz kurieni mēs ejam?”, kas veltīts bērnu institucionālās aprūpes sistēmas attīstībai Latvijā. Tika secināts, ka labākais ceļš uz priekšu ir virzīties prom no iestādēm un virzīties uz SOS ģimeņu un māju tīklu. Taču ļoti svarīgi ir strādāt preventīvi – proti, valstij ir jādara viss iespējamais, lai atbalstītu un stiprinātu ģimenes, kurās piedzimis bērns ar smagiem funkcionāliem ierobežojumiem, kā arī ikvienu ģimeni, kurā pastāv risks, ka bērns varētu tikt pamesta.
Paleja uzskata, ka ir būtiski, kad vien iespējams, strādāt ar bērnu bioloģiskajiem vecākiem, lai mazāk bērnu būtu jāizņem no ģimenēm un jānodod audžuģimenē. Viņš arī uzskata, ka, ja audžuģimene var uzņemt bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, tad jādod iespēja arī bērna īstajai ģimenei par viņiem rūpēties.
Šim priekšlikumam piekrita arī Rīgas domes Sociālās pārvaldes vadītājs Mārtiņš Moors.
Viņš atzīmēja, ka valsts tērē daudz līdzekļu problēmu risināšanai, taču galvenais ir profilakse un atbalsts riska ģimenēm. lai novērstu bērnu pamešanu.
Mūrs uzskata, ka deinstitucionalizācija šobrīd īsti nesasniedz savus mērķus.
Jāsaka, ka Rīgā pret deinstitucionalizācijas projektu bijām diezgan kritiski. Arī šobrīd deinstitucionalizāciju mēs faktiski saistām ar institūciju samazināšanu, nevis ar to, ko tā patiesībā nozīmē – citu, alternatīvu iespēju radīšanu, lai bērns varētu palikt ģimenē. Deinstitucionalizācijas projektā ir visādas labas lietas – daudz ir uzbūvēts, apgūts un izvērtēts –, taču tas nerisina pašu jautājuma būtību.
