– „Kompānija TELE 2, bla bla blā…”
– Labvakar, vai jūs lūdzu nevarētu paskatīties kad no šī numura pēdējo reizi ir zvanīts?
– Es pārbaudīju dokumentus, skatos ka sim karte jau nav lietota dažus mēnešus. Domāju pabrīdināt, ka, ja sim karte nav lietota 180 dienas, tad viņa būs bloķēta.
– Viņš mani pārtrauca: Jā, jā, es to zinu. Šis numurs ir manai sievai. Lieta tāda, ka viņa nomira 2 mēnešu atpakaļ… Bērēs es noliku telefonu viņai blakus. Un katru vakaru ap pulksten 21:00 es viņai zvanu. Taču šovakar viņai zvanot, dzirdēju: „telefona aparāts uz kuru jūs zvanat ir izslēgs vai atrodas ārpus…” Laikam baterija nosēdusies. Es gribēju jūs palūgt, lai nenobloķējat sim karti, nevēlos dzirdēt ka kāds cits kādreiz pacels, zvanot uz šo numuru, gribu lai šis telefons vienmēr ir blakus viņai, jo es viņai to dāvināju. Es vēlos zvanīt viņai katru vakaru ar cerību ka sadzirdēšu viņas balsi.
– Viņš sāka raudāt, man skrēja tirpas pa visu ķermeni un kakla bija kamols. Taču man vajadzēja viņam paskaidrot, ka no tās sim kartes vajag kaut vienu reizi piezvanīt vai aizsūtīt sms, lai arī cik tas stulbi neizklausītos. Nezinu ko darīt, ko teikt, es saprotu ka velns parāvis nevaru viņam nekā palīdzēt. Es sāku viņu mierināt: Es jūs saprotu, man tiešām ļoti zēl.
– Jūs tikai nepadomājiet ka esmu jucis, vienkārši es viņu ļoti stipri mīlu…
– Viņš nometa klausuli, man acīs asaras, es nezināju ko iesākt. Līnijā izveidojusies rinda ar 30 cilvēkiem, bet es sēžu un raudu…
Atliek aizdomāties par to cik stipra var būt mīlestība, pat apzinoties to, ka vairs neko nevar ne mainīt, ne labot, cilvēks zvana uz numuru jau simto reizi un tomēr cer uz kaut ko… cer uz to, ka varbūt sadzirdēs sev sirdij mīļu un tuvu balsi.
Avots: draugiem.lv