Spēcīgas, garas, kustīgas
Cilvēks, kuram ir spēcīgas kājas ar labi attīstītu muskulatūru, radis soļot pa dzīvi platiem soļiem. Viņa gaita ir stingra, droša un pārliecināta. Lai gan mēdz būt, ka pagriezienos tāds cilvēks “noiet no ceļa” un par viņu saka – “neveikls kā lācis”.
Dzīvē šie ļaudis droši iet uz priekšu, taču nereti, labu gribot, mēdz izdarīt lāča pakalpojumus. Sava spēka un tiešuma dēļ viņi mēdz uzdurties visiem stūriem un daudz ko noārda. Šāds cilvēks pirmais skries palīgā, bet tajā pašā laikā sāpīgi uzkāps uz kājām citiem un to pat nepamanīs. Viņam pietrūkst psiholoģiskas elastības, pustoņus dzīvē viņš vienkārši nepamana.
Psiholoģiskās elastības attīstīšanai ļoti ieteicams pievērsties dejām.
Spēcīgas kājas mēdz būt tievas, garas, dzīslainas. Tas ir īpašs tips. Arī šie cilvēki izceļas ar izturību un kustīgumu. Taču, nepārtraukti esot ceļā, viņi var palaist garām brīdi, kad jāapstājas, jāpalūkojas apkārt un jāizpilda konkrētai situācijai nepieciešamās darbības. Tā iemesla dēļ, ka šie cilvēki visu laiku atrodas kustībā, viņiem pietrūkst laika konkrētām lietām. Bet tas viņu dzīvē ienes nenoturību, nevajadzīgu rosību un steigu. Laiks no viņiem aizplūst gluži kā smiltis caur pirkstiem. Lai dzīve būtu komfortablāka, viņiem nepieciešama stabilitāte.
Sākt var kaut vai ar savu konkrēto mērķu un to sasniegšanas iespējamo veidu noteikšanu.
Vājas un īsas
Ar pilnīgi pretējām īpašībām ir apveltīti cilvēki ar vāji attīstītu kāju muskulatūru. Tādas kājas ar grūtībām notur cilvēku, jebkurā mirklī ir gatavas saliekties no noguruma. Psiholoģiskajā līmenī šie cilvēki tiešām jūtas nestabili, nestāv stingri uz kājām. Viņiem nav savas strikti noteiktas pozīcijas, ir pakļauti ārējai ietekmei.
Viņiem ļoti nepieciešams atbalsts un citu piekrišana. Ja tas netiek saņemts, viņi jūtas kā nonākuši strupceļā un, nezinot, ko darīt, mīņājas uz vietas. Šie ļaudis vienmēr meklē kādu, kas uzņemtos viņu darbības vadību, taču vienlaikus ir neapmierināti, jo realizē nevis savas vēlmes, bet gan veido dzīvi pēc sveša prāta. Rezultātā viņi norobežojas no kontroles, bet cieš lielus zaudējumus. Viņi ir norūpējušies par savu sociālo stāvokli un karjeras tālākvirzību. Šķiet, viņiem ir it kā atņemts dzīvības spēks un personīgā pozīcija, kas bieži vien atainojas vājās vēnās. Kā kompensāciju viņi tiecas attīstīt savus “augšējos balstus”: vai nu roku un krūšu muskulatūru, vai arī intelektu.
Psiholoģiskā līdzsvara atjaunošanai ieteicami vingrojumi, kas nostiprina gan kāju muskulatūru, gan līdzsvaru.
Ja vājās kājas piedevām ir arī resnas un īsas, cilvēkam ar laiku veidojas raksturīgā šļūkājošā gaita. Par tādu
cilvēku mēdz teikt, ka viņš steberē, vilkdams kājas un klupdams vai uz katru soli. Gluži tāpat viņš velkas pa dzīvi. Ķermenis viņu it kā spiež pie zemes.
Psiholoģiskajā līmenī šiem cilvēkiem pietrūkst stingrības un izturības. Viņiem ir smagi un grūti. Taču fiziskie vingrojumi (piemēram, sportiska soļošana) palīdzēs atjaunot dzīvības enerģijas līdzsvaru.
Artrīts un artroze
Ja sāpes celī izraisījis artrīts, tās pavada uztūkums un apsārtums. Var pat paaugstināties ķermeņa temperatūra. Artrīta gadījumā sāpes jūtamas gan dienā, gan naktī, gan kustoties, gan miera stāvoklī. Tās ir nepatīkamas un stipri ierobežo daudzas iespējas.
Parasti artrīts attīstās cilvēkam, kurš ir pārāk stingrs pret sevi, kurš nedod sev iespēju apstāties un atslābināties. Tādam cilvēkam ir grūti izteikt savas vajadzības un vēlēšanās. Viņš uzskata, ka citi cilvēki viņu pazīst un ļoti labi saprot, tāpēc tiem pašiem jāpiedāvā tas, kas viņam nepieciešams. Kad apkārtējie šīs neattaisno cerības, viņā veidojas slēpts aizvainojums. Pārdzīvojums, ko rada vilšanās, ir ļoti spēcīgs, īpaši, “ja šo cilvēku dēļ ir tik daudz darīts un ziedots”.
Ārēji cilvēks izskatās padevīgs un kluss, taču viņā krājas spēcīgs naids, kas psiholoģiskā līmenī paralizē viņu gluži tāpat, kā artrīts paralizē fiziski.
Svarīgi iemācīties runāt par savām vajadzībām un vēlmēm un iemācīties teikt “nē”. Bet, ja tiešām gribas kaut ko izdarīt citu labā, tas jādara ar prieku, nesavtīgi, negaidot par to nekādu balvu.
Vēl ir arī tāda slimība kā ceļu locītavas artroze. Šīs slimības gadījumā cilvēks visvairāk cieš no rītiem pēc pamošanās, un viņam vajadzīgs kāds laiks, lai savestu sevi kārtībā. Bojātā locītava zaudē kustīgumu un iešanas laikā var krakšķēt.
Lasi vēl: Krampji kājās. Ko tie nozīmē un kādi ir to iemesli?
Starp artrītu un artrozi pastāv zināma līdzība, taču psiholoģiskā līmenī artrozes līmenī cilvēks naidu jūt galvenokārt pret kādu citu, bet artrīta gadījumā – dusmojas pats uz sevi.
Cilvēks, kas sirgst ar artrozi, neuzņemas atbildību un savās nelaimēs vaino apkārtējos. Viņš cieš no netaisnības izjūtas, lai gan bieži vien, cenšoties izdabāt, pats izprovocē sarežģītu situāciju. Viņam svarīgi iemācīties demonstrēt lielāku entuziasmu savu problēmu risināšanā.
Daudz cietušais menisks
Samierināšanās un pakļaušanās tēma mūsdienu cilvēkam ir ļoti sāpīga. Reizumis tās ir vienkārši nepieciešamas, lai gan bieži vien mums uzspiestais “ideāls” ir nelokāms cilvēks, kas neatlaidīgi virzās pretī saviem mērķiem. Tālab nav nekāds brīnums, ka problēmas ar ceļu locītavām un meniska bojājums novērojams arvien biežāk. Cēlonis tam pirmām kārtām ir lielā slodze, kuru cilvēks uzvēlis sev plecos.
Meniski, kas sastāv no skrimšļiem, dod ceļa locītavai iespēju veikt kustības saliektā stāvoklī. Pārslodzes gadījumā spēcīgie gurna un liela kauli saspiež menisku. Oficiālā medicīna velk paralēles starp meniska traumu un starpskriemeļu diska izslīdēšanu. Un analoģiski menisku arī ārstē: nogriež dotajai slodzei pārāk vājos audus.
Slimība vēsta cilvēkam, ka viņš ir ass un pārāk prasīgs pret sevi. Viņa uzvedības maniere neatbilst organisma iespējām.
Ja cilvēks savu palielināto ambīciju dēļ dzīvē sasniedzamo mērķu latiņu pacēlis pārāk augstu, meniska un arī starpskriemeļu diska traumas risks palielinās.
Ķermenim ir tikai viens rīcības princips: brīvprātīgi uzspiestais. Tas nozīmē, ka reizēm jāprot pakļauties liktenim un virzīties turp, kur tas ved. Pretējā gadījumā brīvprātīgas samierināšanās vietā nāksies pakļauties piespiedu kustību ierobežojumiem un padevīgi ciest sāpes.
Sporta traumas
Ļoti bieži meniska traumas mēdz būt sportistiem, kas augstus rezultātus cenšas sasniegt, palielinot mehāniskās slodzes. Tāda pieeja gluži kā spogulis ataino cilvēka iekšējo statiskumu. Varbūt reizēm vērts vienkārši mainīt tehniku vai attīstīt sevī gara spēku? Un ne tikai treniņos vien…
Ja cilvēks guvis traumu, piespiedu miera stāvokli svarīgi izmantot dzīves līdzsvara atjaunošanai. Jāvelta uzmanība savai iekšējai pasaulei un jāiemācās savu vērtību sajust iekšēji.
Kad sportists tiecas uz uzvaru ne tikai uz sava fiziskā potenciāla rēķina vien, bet arī velta laiku un uzmanību savu iekšējo īpašību attīstībai, traumas parasti iet secen.
Krampji muskuļos
To, kad kāju muskuļus savelk krampji, zina daudzi. Kāpēc tie parādās? Piemēram, futbolistiem krampji visbiežāk ir emocionāla sasprindzinājuma brīžos izšķirīgā spēlē, no kuras atkarīgs komandas tālākais liktenis. Toties treniņu spriedzi, kas nereti ir pat lielāka, futbolisti panes vieglāk.
Arī ikdienas dzīvē krampji parādās pārāk lielas emocionālās spriedzes brīžos, kad cilvēks cenšas iekarot jaunas virsotnes. Toties nakts krampji ir reakcija uz dienā uzkrāto sasprindzinājumu, kas ir tik liels, ka organisms pat atpūtas laikā nespēj ar to tikt galā.
Atbrīvoties no krampjiem var, spēcīgi uzspiežot muskulim.
Bet, lai šāda problēma nerastos atkal, dzīves problēmu risināšanā līdzīgi kā ķermenim jāpiedalās arī dvēselei. Tikai palielinot slodzes, problēmas neuzveikt. Tas nozīmē, lai sasniegtu kārtējo dzīves mērķi, pienācis laiks pilnveidot savas iekšējās īpašības.
Avots:
