Nezinu, vai ar gadiem manām ausīm attīstījusies pastiprināta dzirdētspēja, bet pēdējā laikā visapkārt dzirdu mazu bērnu bļaušanu.
Aizeju uz pūtēju orķestra koncertu un skaļāk par mūziķu sniegumu dzirdu, kā savai mammai klēpī sēdošais bērns cītīgi “taurē” līdzi. Mazuļa mātei tas nemaz netraucē, viņa iegrimusi Geršvina melodiju baudīšanā. Lielveikalu apmeklēšana izvērtusies par īstu pacietības pārbaudījumu.Kādā brīvdienā staigājot pa “Alfu”, saskaitīju piecus brēcošus mazuļus. Sesto vairs negribēju dzirdēt, tāpēc steidzu pamest lielveikalu, tā arī neko nenopērkot.
Taču ir vietas, kuras nekādi nevar pamest, lai arī cik spalgi skanētu bērnu bazūnes. Viena no tādām vietām ir lidmašīna. Lidojot mājup no Londonas, savām ceļabiedrēm brīdinoši teicu – galvenais, lai mums tuvumā nesēdētu mazi bērni, jo viņi, kā likts, agrāk vai vēlāk sāks bļaut. Bet vienmēr jau notiek tas, no kā baidies. Iznāca tā, ka mums priekšā nosēdās māte ar zīdaini rokās, aizmugurē vecāki ar apmēram četrgadīgu meitu, bet otrpus ejai māte ar mazliet mazāku meitu. Saprotu, ka mazie var sākt brēkt, lidmašīnai paceļoties, jo gaisa spiediena maiņa mēdz durt ausīs. Taču mūsu lidmašīnai “tehnisku iemeslu dēļ” pacelšanās aizkavējās un mums stundu nācās pavadīt dzelzs putna vēderā. Bet tracis salonā jau bija sācies.
Pirmā sāka bļaut četrgadīgā meitene. Viņas māte vienaldzīgi vērās iluminatora lodziņā, bet tēvs piedraudēja meitu izmest no lidmašīnas. To dzirdot, viņa sāka bļaut vēl negantāk. Šis troksnis pamodināja zīdaini, un viņš sāka bļaut līdzi. Ejai pretī sēdošā meitene to uztvēra kā signālu, ka arī viņai jāsāk piebiedroties šim duetam. Stjuarte centās klusināt troksni, visskaļāk brēcošajai pasažierei piedāvājot krāsojamās grāmatiņas un zīmuļus. Tas viss dusmu uzplūdā tika aizlidināts pa gaisu. Lidmašīnai beidzot paceļoties spārnos, trijotne kļuva vēl skaļāka. Viņi ar savām balsīm pārkliedza pat iereibušo angļu ālēšanos lidmašīnas astes galā. Zīdaiņa māte krievu valodā sāka lamāt četrgadnieces vecākus par to, ka nenomierina savu meitu. Meitas vecāki nepalika atbildi parādā.
Lasi arī: Kā atrunāt bērnu no bīstamiem eksperimentiem draugu kompānijā
Lieki teikt, ka no lidmašīnas izkāpu ar dullu galvu un nopriecājos, ka šādā kompānijā nenācās veikt starpkontinentālu pārlidojumu. Es tikai nesaprotu, kāpēc šolaiku bērni tik ļoti bļauj sabiedriskās vietās. Vai nu vecāki neprot viņus nomierināt, vai arī neuzskata to par vajadzīgu darīt. Sak, bērni ir personības un viņiem ir tiesības skaļi paust savu neapmierinātību. Par ko tieši viņi ir nemierā, laikam zina tikai paši, un mums pārējiem to nesaprast.
Avots:
