Tāpēc es sāku strādāt lēnām. Man tur nav daudz zemes, tikai 500 kvadrātmetri, bet man ar to pietiek. Dārzā atrodas neliela māja, pirts (mans vīrs to kādreiz uzcēla), neliels dārzs ar 4 ābelēm un vienu bumbieri. Ir arī jāņogu un aveņu krūmi. Dārzā audzēju visus galvenos dārzeņus, dažas zemenes un garšaugus.
Visvairāk man patīk strādāt ar ziediem, tiem ir atvēlēta visa telpa mājas priekšā. Pirmajā gadā neveicās, bet tagad tie zied visiem skaudībā. Manā puķu dobē ir visdažādākie eksotiskie ziedi un visi mani mīļākie ziedi: ģerānija, ehinācija, margrietiņas un pāris rožu krūmi; krizantēmas zied rudenī.
Gandrīz visu daru pati, ar visu tieku galā. Reizēm atnāk bērni un salabo ko tādu, kam vajadzīgas vīriešu rokas. Dēls ir prasmīgs, tāpat kā viņa tēvs. Otrajā gadā salaboja jumtu pie mājas un nosiltināja māju. Kopš tā laika arī palieku tur pa ziemu un pilsētā neatgriežos. Es braucu tikai uz svētkiem un vedu ievārījumu mazbērniem.
Tas ir kaut kas tāds, ar ko sieviete, iespējams, pati nevar tikt galā. Tomēr, ja esat vecāks par 60 gadiem, jūs pati nevarēsiet salabot jumtu. Ar visu pārējo es tieku galā pati. Ja man ir nepieciešams izrakt dārza dobi, es roku nedaudz. Vai es steidzos kaut kur nokļūt? Nē, es strādāju savā tempā. Šodien raku dobes redīsiem, rīt – burkāniem.
Pavasarī pirmais, ko daru, ir sakārtoju lietas vasarnīcā un uztaisīt dobes agrajiem redīsiem un zaļumiem. Es sēju un pārklāju dobi ar agro plēvi. Kamēr apstādījumi dīgst un visam pārējam vēl par aukstu, es uzkopju apkārtni. Vienā pavasarī nebija ko darīt, tāpēc uz vasarnīcā izraku nelielu dīķi no skaistiem oļiem. Vasarā tur vēl ziedēja puķes – skaisti!
Man arī ziemā tas nepietrūkst. Decembrī un janvārī sēju puķu sēklas stādiem, lai tie zied jūlijā. Es nepērku tirgū: tas ir dārgi, un jūs ne vienmēr saņemat to, ko vēlaties. Tad sāku strādāt pie pārējiem stādiem: tomātiem, gurķiem, papriku utt. Es visu daru saskaņā ar Mēness sējas kalendāru, es tam ticu, tas vienmēr darbojas.
Pēc visiem šiem gadiem mans entuziasms nav mazinājies. Vēl ir tik daudz lietu, ko gribu pārtaisīt, pārstādīt, izgatavot. Vēlos veidot jaunas puķu dobes, iestādīt jaunas puķes, šogad gribu pamēģināt audzēt melones. Kopumā plāni vēl ir 20 gadus uz priekšu, pamazām viss tiks darīts.
Vai tad sievietei vienai vasarnīcā ir grūti? Es teikšu par sevi, ka tas nemaz nav grūti, gluži pretēji, tas ir prieks. Galvenais nepārspīlēt. Viss tiek darīts sev, dvēselei. Es pazīstu cilvēkus, kuri vēlas, lai viņu mājā viss būtu ideāli: ne zāles gabaliņš, ne zāles stiebrs. Viņi vasarnīcā nogurst un tad saka, ka labāk tur neiet.
Visi mani ceļi ir aizauguši ar zāli. Nu un? Tas ir labi, es staigāju basām kājām pa šo zāli, izbaudot dabu. Katru vasaru atļaujos uz divām nedēļām kaut kur aizbraukt, lai mainītu apkārtni. Es atstāju vasarnīcu divas vai pat trīs nedēļas – un nekas, raža dod, viss aug un necieš bez manis.
Lasi arī: Lūk, kā audzēt svaigus garšaugus un dārzeņus pat ārpus sezonas! Visi lūgs jūs dalīties noslēpumā!
Man nav tādas lietas, ka es varētu būt nogurusi, līdz zaudēju pulsu, un tad gulēt tur bez spēka. Biju nogurusi – aizgāju apsēsties un atpūsties, iedzēru tēju (pati tam salasu ogas un zaļumus), iegāju internetā. Galu galā vasarnīca ir dvēselei, priekam, nevis tikai darbam. Tas ir, lai paliktu dzīvespriecīga gan miesā, gan garā, kustētos un netērētos pilsētā.
Es jums pastāstīšu: kamēr jūs esat jauni, izbaudiet šīs karjeras sacensības, veidojat ģimeni un pēc tam, tā kā sapņojat, pārvācaties uz dzīvi. Šeit ir labi, šeit ir omulīgi, šeit dvēsele atpūšas. Tas arī viss, iešu laistīt stādus, kamēr ārā vēl diena. Esiet veseli un laimīgi!”
Godīgi sakot, šis stāsts mūs aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Katrā rindā ir laime, tu to jūti tā, it kā grasītos tai pieskarties. Vai jūs varētu nolemt pārcelties uz lauku māju kā Almas tante?