Izrādās, runa ir par parādību, ko dēvē par fobiju. Šajā gadījumā konkrēti par zoofobiju. Tas ir gluži normāli, jo ikviens cilvēks no kaut kā baidās, taču šeit interesants ir jautājums: kāpēc tieši sievietes masveidā sirgst ar šo “peļufobiju”?
Meklējot atbildi, pētnieki aicina vispirms domās pārcelties tajā laikā, kad cilvēki vēl mitinājās alās. Tad sieviete tikai gatavoja ēdienu un apģērbu un aprūpēja ģimenes pavardu. Lūk, un šie mazie grauzēji bija visīstākie riebekļi – tie sagādāja gūzmu dažādu problēmu, piemēram, zaga ēdienu…
Ņemot vērā to, ka tajā laikā bija salīdzinoši grūti iegūt ēdienu, ieraugot tuvumā peli, sievieti pārņēma panika, tādēļ viņa sāka skaļi sist kājas pret zemi un klaigāt, lai tikai aizdzītu prom grauzēju. Taču, izrādās, peles ne tikai zaga ēdienu, bet arī koda gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tomēr tad, protams, rodas nākamais jautājums: kāpēc gan sievietes joprojām tik ļoti baidās no pelēm, ja jau sen mītam telpās, kas lieliski pasargā no nelūgtas mazo grauzēju klātbūtnes?
Pētnieki pauž, ka esot izskaidrojuši galveno iemeslu. Izrādās, šeit vainojama cilvēka ģenētiskā atmiņa, proti, šī sajūta pāriet no paaudzes uz paaudzi. Liela daļa baiļu cilvēkā iemājo jau bērnībā un tur paliek uz visiem laikiem. Atliek tikai iedomāties sevi bērna vietā, kurš redz, kā parādās pele, un tajā mirklī māte sāk klaigāt un bēg prom. Ko tādā gadījumā sajutīs bērns? Protams, arī bailes. Un kopš tā mirkļa bērns gluži dabiski peli sāk uztvert kā apdraudējumu mammai un pats sev. Bet tajā gadījumā, ja viņam šāda aina jāredz katru dienu, vairs nav jābrīnās par to, ka mazā cilvēka psihe šajā ziņā kļūst ļoti nenoturīga.
Protams, ir daudz sieviešu, kurām patiesībā nav bail no pelēm, taču viņām vienkārši kļūst pretīgi tikai no šo grauzēju ārējā izskata vien. Tāpat kā no daudz kā cita šajā pasaulē – sak, nepatīk, un viss…
Avots:
