Saša ir māte, kura šo tabu ir lauzusi un viņa ir arī viena no galvenajām Lielbritānijas Smadzeņu audzēju labdarības biedrības vadītājām.
Lai palīdzētu citiem vecākiem, Saša dalās ar savu stāstu. Viņas dēls, Deivids, nomira no smadzeņu audzēja, kad viņam bija tikai 16 gadi. Deivida nāve bija mierīga un viņam apkārt bija mīloši cilvēki, visa viņa ģimene.
Saša uzsver, ka mums vajadzētu, tā pat kā gatavoties dzemdībām un veidot plānus, to vajadzētu darīt arī nāves gadījumā. Mēs visi mirsim un daudziem cilvēkiem pat ir zināms tas, kad aptuveni viņi varētu aiziet. Tas līdzcilvēkiem ļauj sasparoties, vairāk izrādīt savu mīlestību un rūpes, nekā mēs to darām ikdienā.
Deividam tika diagnosticēts smadzeņu audzējs 11 gadu vecumā, kas vēlāk izplatījās no smadzenēm uz mugurkaulu un radīja vājprātības pazīmes jaunajā puisī. Pēdējie vārdi, ko viņš teica, pirms izdzisa dzīvība viņa paša gultā un istabā: “Man šeit patīk.” Viņš skatījās ārā pa istabas logu, kur varēja redzēt koku galotnes. Vakaros tur salaidās pūces, kas bija viena no Deivida aizraušanām.
“Mana dēla mierīga aiziešana ir lielākais sasniegums manā dzīvē. Viņš aizgāja, esot savā istabā, kad uz viņa gultas gulēja kaķis, viņš bija ietīts mīļākajā segā un atradās savu mīļoto lokā,” stāsta Saša. “Kad uzzinājām Deivida diagnozi, neviens par to nerunāja, bet bija pārņemti ar bailēm par to runāt, jo visi zināja, ka tas nozīmē drīzu nāvi Deividam.”
Ja to ir pat bail pateikt, tad to ir neiespējami risināt un uzlabot pēdējos dzīves gadus un mirkļus.
Avots: mirror.co.uk