Sniedzot bērniem naudas apmēra palīdzību, vecāki izjūt savu varenību un kaut kādā mērā arī varu pār viņiem. Dodot bērniem naudu, vecāki it kā saglabā sev iespēju pamācīt bērnus, sniedzot padomus, un pat uzspiest savu viedokli. Viņi saglabā iespēju iejaukties pieaugušu cilvēku dzīvē. Piekrītiet ja kāds maksā tas ir varens.
Viņi nevar atmest audzinātāja lomu un nespēj palaist bērnus pieaugušo dzīvē. Bet pēcnācēji jau pierada pie naudas plūsmas un sāk tas iepatikties. Un tikai tad sāk negaidīt palīdzību un pat sāk pieprasīt to. Bet ja kaut kāda iemesla dēļ vecāki samazinās sniegto palīdzību vai pat pārtrauks to, tad atvases apvainojas, sāk izvirzīt pretenzijas. Sanāk apburtais loks.
Ja skatās, piemēram, uz Krievijas pilsoņiem, tad viņiem ir pieņemts ka vecāki auklē savus bērnus pat līdz mazbērnu piedzimšanai.
Bet ja pētīsim mūsu Rietumvalstis. Bērni dzīvo ar vecākiem tikai līdz skolas beigām. Pēc skolas lielākoties viņi pamet vecāku mājas un uzsāk patstāvīgo dzīvi. Protams vecāki viņus neizstumj ar varu, viss notiek savādāk: jaunietis/e iestājas augstskola, kas nereti atrodas citā pilsētā vai pat citā valstī, tāpēc patstāvīga dzīve rodas dabiskā ceļā. Protams, daudzi vecāki apmaksā bērna mācības ( pilnīgi vai daļēji). Bet pēc tam viss – esiet laipni aicināti dzīvot patstāvīgi.
Sociologi veica aptauju par tēmu: Materiāla palīdzība pieauguša vecuma bērniem : Ko atbildēja Krievijas pilsoņi.
- Vecākiem vispār nedrīkst iejaukties pieaugušu bērnu dzīve – 9%
- Vecākiem jāsniedz materiāla palīdzība tikai normas robežās – 69%
- Vecākiem vienmēr jāpalīdz bērniem – 16%
- Cits variants vai grūti atbildēt – 5%
