Viss sākās, kad Gabijai bija tikai 4 gadi, kad viņai netīšam izkrita ēdiens, ko vārnas uzlasīja, redzot, ka šeit var bieži tikt pie ēdiena, vārnas dārzā sāka uzturēties aizvien biežāk. Gabijai pieaugot ēdiena nomešana sāka kļūt par apzinātu darbību, lai barotu vārnas, ar laiku tas kļuva par viņas un viņas mammas rituālu. Viņas sāka ikdienu uzturēt tīru un piepildīt ar ūdeni putnu vannu, uz malām saliekot zemesriekstus.
Līdz ko putni saprata, ka šeit var paēst, viņi sāka atstāt mazajai meitenei dāvaniņas.
“Viņi iztukšoja putnu vannu, apēda zemesriekstus, bet tā vietā sāka atstāt jebko spīdīgu un mazu,ko viņas varēja noturēt savā knābī. “
Kurš gan cits, ja ne putns, domā, ka sarūsējusi skrūvīte vai stikla gabaliņš ir dāvana? Lai pārliecinātos, kas īsti tur dārzā notiek, Gabija mamma uzstādīja kameru. Notika kaut kas pavisam interesants:
Mamma pazaudēja fotokameras objektīva vāciņu netālu no mājām, kur viņa fotografēja ērgli, kurš lidoja virs viņu rajona. Viņai pat nevajadzēja meklēt vāciņu. Kur tas atradās? Protams, ka uz putnu vannas! Vai vārnas to bija atnesušas? Viņa pieslēdza uzstādīto dārza kameru pie datora un jā, viņas aizdomas apstiprinājās.
“Bija redzams, ka vārna to ienesa dārzā, pielidoja pie vanniņas un pat pavadīja labu laiciņu, lai notīrītu vāciņu. Es esmu pārliecināta, ka tas bija ar nodomu,” viņa smaida. “Tie putni mūs pastāvīgi vēro. Es esmu droša, ka viņi redzēja, ka es nometu to vāciņu un izdomāja to man atnest.”
Šķietami nevainīga un nesvarīga lieta, kā putnu barošana var izvērsties par fantastisku piedzīvojumu un draudzību starp cilvēkiem un citām dzīvajām radībām!
