Puisītis bija ciemos pie vecmāmiņas. Viņš spēlējās ar rotaļlietām, kamēr viņa tīrīja plauktus no putekļiem. Tad viņš paskatījās uz vecmāmiņu un jautāja: “Vecmāmiņ, kādēļ tev tagad nav drauga, kad vectētiņš nu ir aizgājis dzīvot debesīs?”
Vecmāmiņa pagriezās pret mazdēlu un atbildēja: “Mīļumiņ, mans draugs ir mans televizors. Es varu sēdēt savā guļamistabā un skatīties to visu dienu. Reliģiskās programmas man liek justies labi, bet komēdijas mani smīdina. Es esmu priecīga, ka mans draugs ir mans televizors.”
Vecmamma ieslēdza televizoru, bet tas īsti labi nerādīja. Viņa sāka grozīt pogas, raustīt kabeļus, bet nekas nelīdzēja. Tad viņa sāka dauzīt TV, cerot, ka tas uzlabos situāciju. Tad atskanēja durvju zvans un mazais puisītis steigšus devās pie durvīm, lai tās atvērtu.
Bija ieradusies vecmāmiņas aprūpētāja un viņa jautāja: “Vai vecmāmiņa ir mājās?”
Mazais puisītis atbildēja: “Jā, viņa ir guļamistabā un sit savu draugu.”
To dzirdot, aprūpētāja paģība …
Avots: trendingstylist.com