„Pēc divām stundām tu dosies sava mūža nozīmīgākajā gājienā, tas kļūs vēl neaizmirstamāks, apzinoties to, ko tu jau esi līdz šim sasniegusi. Es nezinu, cik liela varbūtība pastāv, ka sieviete ar Dauna sindromu apprecēs sava mūža mīlestību. Es zinu tikai to, ka tu viņus visus esi uzveikusi.”
Džiliana, kas strādā Ziemeļkentukī universitātes sporta departamentā, apprecējās ar savu draugu, Raienu Mavriplī, 27. jūnijā, kāzu ceremonija norisinājās 160 viesu klātbūtnē. Divas stundas pirms ceremonijas sākšanās, tēvs no pirmā stāva vēroja savu mietu, kas nozīmīgajam notikumam gatavojās otrajā stāvā un viņš nolēma savas pārdomas uzrakstīt vēstulē.
„Es atrodos ārā, pie loga, un skatos augšup,” viņš paskaidro. „Mēs dzīvojam tādiem mirkļiem kā šie, kad cerības un sapņi satiekas veidojot saldu mirkli realitātē. Kad viss, ko mēs iedomājāmies, tiešām piepildās un ir pilnīga skaidrība, ir iespējama svētlaime. Tagad es to zinu, stāvot zem šī loga.”
„Man tev ir tik daudz ko sacīt, bet tajā pašā laikā, man nav arī nekā, ko teikt,” viņš turpināja.
Pauls uzrakstīja memuāru „Nesarežģītā dzīve”, par Džuliānas audzināšanu, paskaidrojot, ka viņš nekad nav uztraucies par viņas akadēmiskajiem sasniegumiem, jo zinājis, ka viņš kopā ar sievu varēs šajā ziņā palīdzēt, bet viņš atzina, ka uztraucās, ka Džuliānai būs problēmas atrast draugus.
„Mēs nevarējām padarīt citus bērnus tādus kā tu. Pieņemt tevi, draudzēties ar tevi, stāvēt ar tevi vitālajā sociālajā arēnā. Mēs domājām, ka tā nav dzīve, ja bērnība nav pilna ar dzimšanas dienas ballītēm, nakšņošanām pie draugiem un, ja nav kāda ar ko doties uz izlaiduma balli.”
Pauls atceras, ka iekšēji raudājis, kad 12 gadu vecumā, viņa meita pastatīja, ka viņai nav draugu.
Bet viņš turpināja, sakot, ka viņai dabiski padodas sadraudzēties ar cilvēkiem, piemetinot, ka viņa piedalījās skolas deju komandā un pavadīja četrus gadus koledžā – pastāvīgi sadraudzējoties ar kādu.
Pauls pieminējis arī to, ka Džilianai izdevies izdarīt visu, ko citi teikuši, ka viņa nekad neizdarīs – ieskaitot apprecēšanos.
Džiliana Raienu satika vienpadsmit gadus atpakaļ, futbola laukumā. Raiena tēvs trenēja futbola komandu, kuras dalībnieki bij jaunieši ar invaliditāti. Pēc futbola treniņa Raiens vaicāja Džilianai, vai viņa vēlas ar viņu doties uz balli.
„Pirms desmit gadiem, kad kāds jaunais cilvēks nostājās pie mūsu mājas durvīm, tērpts uzvalkā un sacīja, „Esmu šeit, lai vestu jūsu meitu uz balli, ser,” kopš tā laika man zuda jebkādas bailes par tavu dzīvi,” Pauls atminas.
„Tagad tu un Raiens, kopā dosieties citu ceļu. Tas ir jauns izaicinājums, bet tas nebūs sarežģītāks ka pārējiem. Zinot tevi, tas noteikti būs vienkārši. Laime pie tevis nāk viegliem soļiem. Gluži tāpat kā tev vienkārši padodas citus padarīt laimīgus.”
„Tagad es tevi redzu. Visi sagatavošanās darbi ir gatavi un durvis atveras. Mana mazā meitiņa, visa ģērbta baltā, nu kāpj pāri vēl viena iekarota sapņa slieksnim. Man aizraujas elpa un mani fascinē šis mirklis. Tu izskaties brīnišķīgi.”
Kad Džiliana un Raiens abi pateikuši „jā-vārdu”, viņi dodas uz Hilton Head salu, nedēļu ilgā medusmēnesī. Kopā ar viņiem uz turieni devās arī vecāki, kas dzīvoja pus kilometru tālāk no pāra atpūtas vietas.
„Džiliana un Raiens kopā dzīvo jau divus gadus, tādēļ pašpietiekamība noteikti nav problēma. Viss, kas mums bija jādara, bija jānoīrē viņiem viesnīcas numurs, saulessargs un divi pludmales krēsli, jāpastāsta par skaistākajām apskates vietām un jāatgādina, ka obligāti jālieto sauļošanās krēms.”
Pauls piemetināja: „No vienas puses, viņi jau izskatās pēc veca, precēta pāra. No otras puses, viņi ir vēl jauni. Kopš kāzu dienas, Džiliana un Raiens ir atjaunojuši to, ko viens otram nozīmē.”
”Divas stundas pirms ceremonijas sākšanās, tēvs no pirmā stāva vēroja savu mietu, kas nozīmīgajam notikumam gatavojās otrajā stāvā”