Vēstulē bija rakstīts lūk kas: “Man piedzima dēls. Pašlaik viņam ir jau pieci gadi. Tonij, es vēlos, lai tu zini, ka tas ir tavs dēls. Viņš piedzima 1953. gada 13. novembrī.”
Tonija sieva nevēlējās, lai viņš uzzina par šo bērnu, jo viņiem pašiem tādu vispār nebija. Visi viņa sievas centieni palikt stāvoklī bija neveiksmīgi.
Kādēļ mana sieva slēpa šo vēstuli no manis?” mums vaicā Tonijs, kurš savas laulības laikā nemitīgi centās tikt pie bērniņa.
Tonijs nekavējoties devās uzmeklēt savu dēlu. Semjuelam Čaildresam tolaik bija jau 61 gads.
Uz jautājumu, kā viņš jūtas šajā tikšanās reizē, Tonijs atbildēja: “Un kā cilvēks jūtas, kad viņam tikko piedzimst bērns?”
Semjuels visu savu dzīvi bija domājis, ka tēvs, saņemdams vēstuli, nevēlējās viņu audzināt.
“Katru reizi, kad prasīju, kā izskatās mans tēvs, mamma atbildēja, lai es paskatoties spogulī,” ar savām atmiņām dalās Semjuels.
Lasi vēl: Tu varbūt neesi perfekta, bet tevī vienmēr ir ŠIS!
Viņi tagad ir atraduši viens otru un spēj piedot ikvienam, kurš neļāva viņiem tikties daudz ātrāk.
Abiem vēl ir dots laiks dzīvot un parunāt vienam ar otru. Turklāt arī kļūt par tēvu nekad nevar būt par vēlu!
Avots: ofigenno.com
