Mūsu smaidi nav tik vienkārši, kā izskatās. Ir vesela miriāde dažādu veidu, kā smaidīt – un daži no tiem var apslēpt jūtas, kuras nav gluži priecīgas.
Naži šūpojās virs upuriem, un Kārnejs Lendiss nodeva pēdējās instrukcijas. Galvu atdalīšana varēja sākties.
Tas bija 1924. gads, kad šis īpaši sadistiskais students ievilināja savus vienaudžus, skolotājus un psihiatrijas pacientus, ieskaitot 13 gadus vecu puiku, savā istabā Minesotas Universitātē.
Lai saglabātu pētāmo objektu mieru, viņš bija apslēpis laboratorijas inventāru, piekarot aizkarus pie logiem un pie sienām pieliekot gleznas.
Lendiss vēlējās noskaidrot, vai konkrēta pieredze, piemēram, sāpes vai šoks, vienmēr izraisa tādas pašas sejas mīmikas izmaiņas. Un viņš bija gatavs tās izraisīt, lai spētu to uzzināt. Lendiss nosēdināja savus izmēģinājuma “trusīšus” ērtos krēslos un uzzīmēja līnijas uz to sejām, lai labāk varētu saskatīt grimases.
Turpmāko trīs stundu laikā viņus atkārtoti fotografēja, pakļaujot dažādiem dīvainiem un nepatīkamiem jokiem, tostarp Kendiss palika salūtraķetes zem viņu krēsliem un elektrizēja viņu rokas, kamēr viņi taustījās spainī ar glumiem krupjiem.
Sasniedzot pašu augstāko punktu, Lendiss uz paplātes atnesa dzīvu, baltu žurku un lūdza viņiem nogriezt tai galvu ar miesnieka nazi.
Lendisa metodes viennozīmīgi bija neētiskas, bet, iespējams, viņa atklājumi bija vēl dīvaināki. Pat visvardarbīgāko uzdevumu laikā visbiežākā reakcija nebija raudāt vai dusmoties – tā bija smaidīt. Viņš rakstīja: “Līdz šim eksperimentējot neesmu redzējis nevienu citu izteiksmi, kā vien smaidu, kas fiksēts gana daudzās fotogrāfijās, lai to varētu vērtēt kā tipisku reakciju jebkādai situācijai.”
Lasi vēl: Tests dāmām. Izvēlieties ziedu un uzziniet savas sievišķības noslēpumus
Šķir lapu tālāk, lai uzzinātu vairāk par smaidu veidiem!