Kas notiek?
Atgriežoties 2017. gadā, jāatzīst, ka mēs esam pavisam noteikti pārņēmuši šo vienkāršo refleksu. Mūsdienas atgādinājumi “smaidīt” ir visuresoši, izdrukāti uz ledusskapju magnētiem, reklāmām, grāmatām, un laiku pa laikam tos mums raida labu vēloši svešinieki. Tos, kuri biežāk smaida, uzskata par patīkamākiem, kompetentākiem, pieejamākiem, draudzīgākiem un atraktīvākiem cilvēkiem.
Bet patiesība ir vēl daudz ļaunāka. No 19 dažādiem smaidu veidiem tikai seši sastopami labos brīžos. Pārējie vērojami, kad mums sāp, esam apkaunoti, jūtamies neērti, izbiedēti vai pat nožēlojami slikti. Smaids var nozīmēt nicinājumu, dusmas vai neticību, ka mēs melojam vai esam apmulsuši.
Kaut arī patiesi, priecīgi smaidi pastāv kā atalgojums par to, ka mēs esam izdarījuši kaut ko tādu, kas nāk par labu mūsu izdzīvošanai, “bezprieka” smaidi mazāk apzīmē iekšējās sajūtas un vairāk to, ko vēlamies signalizēt citiem.
“Daži smaidi signalizē, ka mēs labprāt sadarbojamies un neesam draudīgi, citi dara citiem zināmu, bez agresijas, ka esam pārāki par viņiem šajā saskarsmē,” apgalvo Pola Nīdentāla, Viskonsīnas-Medisonas Universitātes psiholoģijas pētniece.
Daudzi no smaidiem ir pieklājīgi žesti, kas demonstrē, ka sekojam noteikumiem. Bet tie var būt arī efektīvs līdzeklis, kā manipulēt ar citiem vai novērst viņu uzmanību no mūsu patiesajām jūtām. Biežāk nekā gribētos universālais laimes simbols tiek izmantots kā maska.
Dišēna jeb atklātais smaids tiek saistīts ar patiesām laimes un prieka jūtām. Smaids ir ilgs un intensīvs, kaut arī tas ietver tikai divu muskuļu darbību. Vispirms muskulis vaigā savelkas mutes stūros, tad aci aptverošais muskulis rada raksturīgās “mirdzošās” acis. Bet ir pavērsiens. Dažviet pasaulē patiesa smaida uztvere šķietami vispār netiek balstīta uz šīm iezīmēm. Tas izraisa jautājumu, kas zinātniekus no Darvina līdz Freidam urdījis jau vairāk nekā gadsimtu: vai
mūsu izteiksmes ir instinktīvas un universālas, vai arī tās ir atkarīgas no kultūras, kurā esam piedzimuši?
Baiļu smaids
Viens pavediens nāk no mūsu tuvākajiem brālēniem. Patiesībā, kaut arī mūsdienas jūtu izraisīts smaids var likties pašsaprotams, daži zinātnieki uzskata, ka tas ir attīstījies no izteiksmes ar pavisam citu nozīmi. Kad Bonobo šimpanzes baidās, tās atklāj zobus un atvelk lūpas tā, ka ir redzamas smaganas.
“Klusā un atklātā zobu atrādīšana” izskatās kā smaids, kas tik bieži attēlots uz dzimšanas dienas atklātnītēm, bet šimpanzēm tas ir padevības žests, kuru izmanto zema statusa indivīdi, lai pielabinātos grupas dominējošajiem biedriem. Un, kaut arī mēs nemēdzam asociēt smaidīšanu ar bailēm cilvēkos, ir vairākas zīmīgas norādes, ka baiļu smaids vēl ir palicis.
Mazuļiem plašs smaids nozīmē vai nu to, ka tie ir priecīgi, vai arī uztraukti, un pētījumi liecina, ka vīrieši mēdz vairāk smaidīt, atrodoties starp tiem, kurus uzskata par status augstākiem.
Darvins uzskatīja, ka sejas grimases ir instinktīvas, un tās sākotnēji attīstījušās, lai kalpotu praktiskiem mērķiem.
Piemēram, uzacu pacelšana pārsteigumā palielina redzes lauku, kas mūsu priekštečiem varēja palīdzēt izbēgt no plēsoņu uzbrukumiem un slēpņiem. Šimpanzes baiļu smaidus rāda ar cieši sakostiem zbiem – it kā parādot, ka negrasās kost.
Lai pierādītu teikto, Darvins savās mājās, mazā pilsētiņā netālu no Londonas, sarīkoja improvizētu eksperimentu. Viņš izvēlējās 11 fotogrāfus – divi no tiem bija parasti fotokorespondenti – un palūdza 20 viesiem uzminēt, kuras emocijas viņi attēlo. Viņi vienbalsīgi piekrita priekam, bailēm, bēdām un pārsteigumam, un Darvins secināja, ka šīs izteiksmes ir universālas.
Nožēlojamais smaids
Tagad mēs zinām, ka smaidīšana patiesi ir instinktīva, bet ne tikai tad, kad esam priecīgi. “Nožēlojamais smaids” ir stoiska smīna izteiksme – neliels, asimetrisks smaids ar dziļu bēdu pieskaņu.
Pateicoties bezssirdīgā Lendisa klasiskajam pētījumam, psihologi atklāja, ka šis nododošais smīns redzams sejā tiem, kuri skatās asiņainas filmas – viņus filmēja ar slēpto kameru – kā arī tiem pacientiem, kuri cieš no depresijas. Tas ir sabiedrībā pieņemams veids, kā parādīt, ka esi noskumis vai ciet sāpes.
Gadiem ilgi psihologi uzskatīja, ka šis pretrunīgais ieradums, iespējams, ir iemācīts, bet 2009. gadā Sanfrancisko štata universitātes pētnieku grupa atklāja pierādījumus, ka tas ir ieprogrammēts mūsu DNS.
Lasi vēl: Tests dāmām. Izvēlieties ziedu un uzziniet savas sievišķības noslēpumus
Analizējot vairāk nekā 4800 fotogrāfijas, kurās redzami atlēti, sacenšoties Atēnu Vasaras Olimpiskajās spēlēs, viņi atklāja, ka sudraba medaļu ieguvēji pēc zaudējuma finālā mēdza rādīt šos smaidus, pat ja viņi ir bijuši akli no dzimšanas.
Slēptais smaids
Taču viss ir mazliet sarežģītāk nekā varētu domāt. Izrādās, patiesa, priecīga smaidīšana ne vienmēr bijusi tikpat apsveicama kā mūsdienās.
17. gadsimtā Eiropā atklātu emociju izrādīšanu uzskatīja par ļoti nepiedienīgu; valdīja pārliecība, ka tikai nabadzīgie smaidīja, atklājot zobus. “Smaidu revolūcija” beidzot sākās vairāk nekā gadsimtu vēlāk Parīzē, un to radīja franču aristokrāti, kuri tik labi pavadīja laiku nesen atvērtajos kafijas namos, ka smaids atkal atgriezās modē.
Daudzviet pasaulē šī etiķetes maiņa tā arī nekad nenotika. Kāds krievu sakāmvārds vēsta, ka “smaidīšana bez iemesla ir stulbuma pazīme”, kamēr valdības buklets par strādāšanu Norvēģijā brīdina, ka esi atradies valstī pārāk ilgi, ja uzreiz pieņem, ka smaidoši svešinieki ir piedzērušies, vājprātīgi vai amerikāņi.
Slēptais smaids ir mēģinājums kontrolēt automātisku, priecīgu reakciju un eksistē, jo dažus muskuļus, piemēram, tos, kuri kontrolē muti, ir vieglāk apspiest nekā citus. Vaigi parausies uz augšu, bet mutes stūrīšus mēs novilksim uz leju it kā “mums nevajadzētu smaidīt”.
Tas varētu izskaidrot, kāpēc Japānā, kur etiķete diktē, ka emocijas sabiedrībā tiek slēptas, ir lielāks uzsvars uz smaidīšanu ar acīm. Intriģējoši, ka šis apzīmējums pat aizsniedzas līdz tam, kā smaidi tiek rakstīti, piemēram, īsziņās: vertikāli, ar plakanu muti un samiegtām acīs, tā vietā, lai būtu parastas acis ar ieliektu muti. Šādi ^_^ nevis šādi 🙂
Vēlme smaidīt var būt universāla, bet, kad tas ir pieņemams – un kā tas tiek interpretēts – ir atkarīgs no kultūras. Kā parasti, Darvins trāpīja kā naglai uz galvas, atzīmējot: kaut arī sejas grimases mūsos ierakstījusi evolūcija, “tiklīdz tās ir iegūtas, šādas kustības var tikt apzināti izmantotas kā komunikācijas līdzeklis.”
Apkaunojuma un kvalificētais smaids
“Apkaunojuma smaids” ir identisks, kaut arī to var viegli atpazīt – ja to nepavada piesārtuši vaigi, tad tam vismaz seko neērta situācija. Vēl viena pazīme ir galvas noliekšana mazliet uz leju un pa kreisi.
Kvalificētais smaids
Sākot no asistenta, kurš vēroja tevi rindā 10 minūtes, tikai lai jauki pateiktu, ka “atgriešana ir pieejama tikai ceturtajā stāvā”, līdz administratoram, kurš izskaidro, ka nākamais pieejamais pieraksts ir tikai pēc gada, “kvalificētā” smaida mērķis ir noņemt asumu sliktām ziņām.
Tas sākas, pēkšņi mazliet paceļot augšlūpu, un to bieži vien pavada nedaudz uz leju un sāniem noliekta galva. Tas, iespējams, ir viens no kaitinošākajiem smaidiem, jo uzvedina saņēmēju atsmaidīt.
Tas ir līdzīgs trim citiem, kaut arī tiem ir dažādi izmantojumi: padevības smaids, kuru bieži vien neērti izmanto kvalificētā smaida upuri, lai parādītu, ka necels traci; koordinācijas atbildes smaids, kurš apzīmē piekrišanu; klausītāja piekrišanas smaids, kuru mēdz pavadīt “mm-hmm” skaņas un apstiprinošana pamāšana ar galvu, ka joprojām pievērs uzmanību.
Nicinājuma smaids
Vēl viena grūti “sagremojama” izteiksme ir skaidra nicinājuma smaids, kurš indicē riebuma un aizvainojuma jūtas un ir maldinoši līdzīgs patiesa prieka smaidam, vienīgi lūpu kaktiņi, šķiet, ir stīvi.
Austrumāzijas kultūrā, kas ir mazāk centrēta uz indivīda vajadzībām, negatīvas emocijas bieži vien apslēpj, lai saglabātu sociālu harmoniju. Indonēzijā dusmas netiek uzskatītas par sabiedrībā pieņemamām. Tā vietā, cilvēki mēdz daudz smaidīt, kad ir dusmīgi.
Tulkojams aptuveni kā “ļaunprātīgais prieks”, “schadenfreude” ir tīksme uzzināt par cita neveiksmēm.
Acīmredzamu iemeslu dēļ patīkami nodevīgo emociju labāk apslēpt no citiem. Bet tas ne vienmēr ir viegli. Kad indivīds ir viens un jūtas nenovērots, tas bieži izrāda “schadenfreude” jūtas ar tā saukto “Dišēna” smaidu un “Dišēna” smiekliem.
1862.gadā neirologs Gijoms Bendžamins Amands Dišēns de Boloņs veica eksperimentu, lai noskaidrotu, ar ko neīsts smaids atšķiras no īsta. Ar elektrību stimulējot dažādus sejas muskuļus un fotografējot muskuļu kontrakcijas, viņš konstatēja, ka neīsto smaidu izraisa galvenais vaiga kaula muskulis, kas stiepjas no vaiga kaula līdz lūpu kaktiņiem. Tas izstiepj lūpas uz sāniem, izraisot neīstu smaidu. Īstu smaidu izraisa galvenā muskuļa un orbiularis oculi muskuļu darbība, kas atrodas visapkārt acīm.
Faktiski īsta smaida gadījumā, parādās krunciņas pie ārējiem acu kaktiņiem, vaigi paceļas uz augšu un aktivizējas lūpu kaktiņi.
Kad mēs zinām, ka kāds skatās, vislabākais, ko varam darīt, ir to mēģināt slept aiz dusmu izteiksmes kā rezultātā rodas fiksēts, biedējošs smīns, kurš ir kļuvis par šausmu filmu ļaundaru simbolu. Šī jauktā izteiksme ir tikai viena no daudziem smaidiem ar līdzīgu formulu, piemēram, “patīkams-nicinājums, patīkams-bailes un patīkams-bēdas”.
Viltus smaids
Pateicoties Dišēnam, plaši uzskata, ka viegli var pamanīt viltus smaidu, vienkārši ieskatoties acīs – viņš uzskatīja, ka acs muskulis saraujas tikai tad, kad mūsu izjūtas ir patiesas. Bet tagad zinām, ka lielākā daļa cilvēku – ap 71% – var apzināti savilkt iekšējo aci aptverošo muskuli.
Nav nekas iekšēji patiesāks par Dišēna smaidiem, bet pētījumi liecina, ka tos var viegli notēlot. Lielākajai daļai cilvēku ir gana daudz iespēju vingrināties. Tā kā smaidi mēdz būs tikšanās daļa, esam pieraduši pieklājīgi melot par savām patiesajām jūtām – apgalvojam, ka mums iet labi, pat tad, kad tā nav. Un mūsu sejā redzama sastinguša smaida izteiksme.
Sākot no labvēlīgas izdabāšanas tiesas zālē līdz attiecību uzlabošanai ar sava puiša trakajiem vecākiem un pat labāka darba atrašanas iespējai, ir tik daudz iemeslu, kāpēc to darīt. Smaidi ir tik universāli pievilcīgi, ka 2013. gada pētījums atklāja: smaida viltošana veikala spogulī palielina iespēju, ka tu nopirksi to, ko uzmēri. Patiesībā, kad cilvēkus vērtē tikai pēc to sejas izteiksmēm, viņus uzskata par patiesākajiem tad, kad viņi melo.
Kā uzzināt, vai smaids ir patiess?
Kad mēs ieraugām kādu seju ikdienas dzīvē, mūsu smadzenes nekavējoties salīdzina tās ģeometriju ar tūkstošiem citu, kuras esam sastapuši, lai redzētu vai izteiksme sader. Tad mēs padomājam par kontekstu – vai smaids ir gaidāms?
Visbeidzot, automātiska situācijas analīze ļauj mums pārbaudīt, kā tas patiesībā liek justies. Tomēr nevajag arī pārāk lielu uzsvaru likt uz kontekstu, jo, kaut arī tajā situācijā tu nesmaidītu, tai personai varbūt šajā situācijā vai kultūrā smaids ir patiess.
Taču ir citas nodevīgas pazīmes. Kad cilvēks smaida apzināti, smaids var būt pārāk īss vai pārāk ilgs, vai arī parādās pārāk ātri vai pārāk vēlu pēc frāzes, kurai tas piemērots. Pārliecinošam smaidam piemīt kas vairāk par samiegtām acīm un žilbinošiem zobiem.
Flirtējošs smaids
Neviens saraksts nebūtu pilnīgs bez atsauces uz vienu no visu laiku slavenākajiem smaidiem – Monas Lizas smaidu. Par spīti visai mistērijai, šī smaida kategorizācija ir viegla.
Psihologi jau gadu desmitiem zinājuši, ka Leonardo da Vinči darbā redzams flirts; sēdētāja starojoši smaida, skatienam vēršoties tālumā, tad riskē ar sānisku acu uzmetienu un “kaunīgu” smaidu pirms atkal ātri novērš skatu.
Tāpēc nākamreiz, kad tev kāds pasaka “pasmaidi”, atceries – tas ir tavā ziņā, kuru smaida veidu izvēlēsies.
Sagatavots pēc bbc.co.uk
