Ir zināms tikai jaunais sievietes vārds- Laura. Viņa ir izvēlējusies labprātīgi aiziet no dzīves, par spīti tam, ka ir fiziski vesela.
Mums katram vajadzētu būt rīcības brīvībai, bet, kad ir vērts ierobežot cilvēka tiesības un vai vispār tas ir nepieciešams? Šī jaunā sieviete ir izvēlējusies izbeigt savu dzīvi un atbildīgās iestādes ir tam devušas “zaļo gaismu”.
Lai uzzinātu vairāk par Lauras vēlmi nomirt, šķir nākamo lapu!
Un ta mirstiba pieaug vel atrak…
Cik tālu jānoved bērni, lai viņi visu mūžu sapņotu aiziet no šejienes!?
Eitanāziju “pasaules saimnieki” izmanto vienlīdz ar kariem, vakcīnām, narkotikām, modificētu pārtiku, informatīvu zombēšanu un jebkādām citām atkarībām, kas viss kopā ir virzīts uz cilvēka iznīcināšanu masveidā. Attīstītās valstīs cilvēki mazāk vairojas, ir gudrāki, tāpēc tiem jāpiespēlē izsmalcinātas tehnoloģijas, te arī genderu teorijas un viss tas, kas sagrauj cilvēka psihi un liek zaudēt cilvēka spēju apzināties sevi, kā Cilvēku – dievišķu, varenu būtni, tādu jau nevar tā prasti nomērdēt badā un smagā darbā, kā trešās pasaules valstīs, tādam vajag iesēt galvā pašiznīcinošas domas no “augstiem plauktiem”… redzēsiet, eitanāzija drīz būs modē vairāk par pediņiem, gotiem utml. “filozofiem”…
Vai Latvijā arī tā var izdarīt, jeb jāpārvācas uz Beļģiju?
Bērni necik tālu nav jānoved. Manā gadījumā pietiek ar to, ka nav emocionālā tuvība ar vecākiem. Šķiet, ka esmu mīlēts ģimenē, bet ar vien biežāk sāku domāt par pašnāvību. Izkratīt sirdi viņiem ir bezjēdzīgi, pat uzklausīt neprot.
“Tas”, nevis “tass”.
Tā ir katra cilvēka idividuālā izvēle kuru neviens nevar atņemt vai mainīt.
Ja viņš ir izvēlējies tādu ceļu, tātad visam ir savi iemesli, daudzi spēj redzēt tikai sulīgo ārieni, bet ne to cik cilvēks ir sasists no iekšas. Diemžēl tā tas ir.
Esmu tikai un vienīgi PAR eitanāziju. Cilvēks ir savas dzīves noteicējs, tā jābūt visās dzīves situācijās. Arī tajās, kurās runa iet par nāvi. Nedod Dievs, kādu manu tuvinieku vai mani piemeklētu tāds dzīves moments kad slimības vai emocionālā stāvokļa dēļ gribētos aiziet no dzīves. Es par to, lai tas notiktu mierīgi un pēc paša cilvēka brīvas gribas. Mēs esam savas dzīves plānotāji, mūsu ziņā ir tas, kad un kā vēlamies aiziet no tās.
Nevajag nekad darīt pašnāvību,jo tu pat nenojaut kādas sāpes izdari apkārtējiem tuviniekiem it īpaši vecākiem.Jo viņi tevi radīja lai Tu dzīvotu nevis lai pats sev atdotu galu:(