Laura ir fiziski vesela un viņai ir tikai 24 gadi, bet viņa vēlas beigt šo dzīvi. Varas iestādes ir ļāvušas sievietei veikt eitanāziju jeb vieglu un bezsāpīgu nāvi, par spīti viņas labajam Vese***as stāvoklim. Laura apgalvo, ka viņai ir bijušas pašnāvnieciskas domas jau kopš agras bērnības.
Viņa bija nevēlamas grūtniecības rezultāts, kas atspoguļojās arī viņas attiecībās ar vecākiem un tas atstāja iespaidu uz visu viņas dzīvi, sākot jau no pašas mazotnes: “Dzīve- tā vienkārši nav priekš manis.”
Vēlākos gados Laura pārvācās pie saviem vecvecākiem, kuri visu mūžu ir dzīvojuši Beļģijā. Viņi nodrošināja jaunajai sieviete “drošu, mierīgu un stabilu” vidi, bet arī tas nespēja radīt dzīvesprieku un vēlmi Lauras ikdienā. Viņa vairs nevēlas dzīvot.
Viņa ir bijusi psihiatriskajās institūcijās kopš 21 gada vecuma, bet ārstniecība tajās arī nav līdzējusi. “Mana bērnība viennozīmīgi ir atstājusi lielu iespaidu uz manu psihi un vēlmi dzīvot, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka man būtu bijušas pašnāvnieciskas domas arī tad, ja es būtu uzaugusi mierīgā, mīlošā un patīkamā vidē.” Laura dalās savā stāsta. “Nā*e man nešķiet kā izvēlē. Ja man būtu izvēle, tad es izvēlētos paciešamu dzīvi, bet es esmu darījusi visu, kas ir manos spēkos, bet nekas nav līdzējis.”
“Visu mūžu es esmu spēlējusies ar šīm pašnāvnieciskajām domām un man ir bijuši arī pāris mēģinājumi. Bet tad vienmēr atrodas kāds, kuram esmu nepieciešama, tāpēc es nevēlos viņus sāpināt.”
Vienīgā lieta, kuru viņa ir izbaudījusi savā dzīvē, ir savu bēru plānošana. Tomēr viņa saprot, ka viņas Nā*e būs smaga gan viņas vecvecākiem, gan mātei. Laura arī atklāj, ka viņa bija sadraudzējusies ar vēl vienu pašnāvnieciski noskaņotu meiteni, kura nomira pirms 18 mēnešiem.
Beļģijā “asistētā pašnāvība” ir legāla kopš 2003. gada un, statistika liecina, ka tā ik dienu mirst vidēji 5 cilvēki.
Avots: mirror.co.uk
Un ta mirstiba pieaug vel atrak…
Cik tālu jānoved bērni, lai viņi visu mūžu sapņotu aiziet no šejienes!?
Eitanāziju “pasaules saimnieki” izmanto vienlīdz ar kariem, vakcīnām, narkotikām, modificētu pārtiku, informatīvu zombēšanu un jebkādām citām atkarībām, kas viss kopā ir virzīts uz cilvēka iznīcināšanu masveidā. Attīstītās valstīs cilvēki mazāk vairojas, ir gudrāki, tāpēc tiem jāpiespēlē izsmalcinātas tehnoloģijas, te arī genderu teorijas un viss tas, kas sagrauj cilvēka psihi un liek zaudēt cilvēka spēju apzināties sevi, kā Cilvēku – dievišķu, varenu būtni, tādu jau nevar tā prasti nomērdēt badā un smagā darbā, kā trešās pasaules valstīs, tādam vajag iesēt galvā pašiznīcinošas domas no “augstiem plauktiem”… redzēsiet, eitanāzija drīz būs modē vairāk par pediņiem, gotiem utml. “filozofiem”…
Vai Latvijā arī tā var izdarīt, jeb jāpārvācas uz Beļģiju?
Bērni necik tālu nav jānoved. Manā gadījumā pietiek ar to, ka nav emocionālā tuvība ar vecākiem. Šķiet, ka esmu mīlēts ģimenē, bet ar vien biežāk sāku domāt par pašnāvību. Izkratīt sirdi viņiem ir bezjēdzīgi, pat uzklausīt neprot.
“Tas”, nevis “tass”.
Tā ir katra cilvēka idividuālā izvēle kuru neviens nevar atņemt vai mainīt.
Ja viņš ir izvēlējies tādu ceļu, tātad visam ir savi iemesli, daudzi spēj redzēt tikai sulīgo ārieni, bet ne to cik cilvēks ir sasists no iekšas. Diemžēl tā tas ir.
Esmu tikai un vienīgi PAR eitanāziju. Cilvēks ir savas dzīves noteicējs, tā jābūt visās dzīves situācijās. Arī tajās, kurās runa iet par nāvi. Nedod Dievs, kādu manu tuvinieku vai mani piemeklētu tāds dzīves moments kad slimības vai emocionālā stāvokļa dēļ gribētos aiziet no dzīves. Es par to, lai tas notiktu mierīgi un pēc paša cilvēka brīvas gribas. Mēs esam savas dzīves plānotāji, mūsu ziņā ir tas, kad un kā vēlamies aiziet no tās.
Nevajag nekad darīt pašnāvību,jo tu pat nenojaut kādas sāpes izdari apkārtējiem tuviniekiem it īpaši vecākiem.Jo viņi tevi radīja lai Tu dzīvotu nevis lai pats sev atdotu galu:(