Pašnāvība katram cilvēkam nozīmē ko pavisam citu – lai arī cik slēpta nebūtu šī tēma, par to ir jārunā un tā ir jāsaprot ikvienam.
Pašnāvība var būt kaitinoša doma, kas atrodas noslēpta kādā smadzeņu kambarī. Dažkārt tas ir romantisks stāsts. “Man domas par pašnāvību/depresija ir drauga slepkavas un viesa, kurš atnāk uz palikšanu manās smadzenēs, komanda. Ļoti ilgi atrados divos atšķirīgos eksistences posmos – mētājos no viena otrā. Kad depresija sāka parādīties, tā bija kā svaiga gaisa dvaša, kur viss tiešām kļuva daudz gaišāks. Es pilnīgi viens atrados ērtā un siltā, tumšā alā. Es nekad nezināju, kura no šīm realitātēm bija patiesa. Depresija atvēra manas acis patiesībai vai konstanti man “iebaroja” melus? Ļaunākajās dienās gulēt bija daudz labāk nekā būt nomodā.
Lielākā daļa cilvēku nesaprot, cik depresija ir komfortabla, kad tu tajā esi atradies jau ilgu laiku. Tas ir līdzīgi kā gadījumā, kad kāda dziesma no bērnības ir briesmīga, bet ļoti mierinoša. Tā ir tik pazīstama un paredzama. Tu visus vārdus zini no galvas. Pēc vairākiem gadiem depresijai kļūt par tavu galveno identitāti ir pavisam vienkārši. Ir grūtāk nolemt par soli uz atveseļošanos, jo tas nozīmētu sevis paša mainīšanu.
Tas nenozīmē pateikt, ka tā nav elle, jo tā ir. Tā vienkārši ir ļoti mulsinoša elle.
Lasi vēl: Viņa gribēja izdarīt pašnāvību, bet baristas uzrakstītais uz kafijas krūzes mainīja viņas dzīvi
Nav pareiza veida, kā būt depresīvam. Patiesībā ir ļoti daudz maldu par pašnāvību. Lielākais pašnāvību skaits ir starp vīriešiem pēc 85 gadu vecuma, un ne visiem, kuri izdara pašnāvību, ir garīga saslimšana. Finansiāls stress, šķiršanās un citi ļoti pašsaprotami faktori. Kad situācija šķiet neizbēgama, ir viegli just, ka pašnāvība ir vienīgā izeja.
Ir jāzina, ka depresijas iemesls uz katru iedarbojas citādāk. Tā var piemeklēt cilvēku, kurš visu laiku pavada viens savā gultā, kā arī tādu, kurš ir īsta sabiedrības dvēsele, kuram, šķiet, nav nekādu problēmu. Tie cilvēki, par kuriem mums šķiet, ka viņiem ir viss, kas ir vajadzīgs, patiesībā var iet cauri īstai ellei.
Es ienīdu to, ko cilvēki man teica – ārsti, psihologi un vecāki, draugi, kuri atkārtoja tos mierinošos vārdus atkal un atkal. Šie vārdi man nenozīmēja pilnīgi neko. Tikai tagad, kad atrodos otrā pusē, saprotu, ka šie vārdi vienmēr ir bijuši patiesi. Nav nekā labāka kā atrasties šajā pusē un teikt jums, ka patiešām viss kļūst labāk. Process ir lēns, iespējams, daudz lēnāks, nekā tu varētu domāt. Ir pagājuši 5 gadi, kopš man tas sākās – depresijas iemesls laiku pa laikam vēl joprojām ataust atmiņā, bet tas vairs nav tik nozīmīgs. Es zinu, kā par to runāt, un es zinu, kā šīs balsis apklusināt.
Un vēl vieni maldi, par ko vēlos pastāstīt. Runāšana ar kādu, kuram ir depresija, neieviesīs viņu galvā pareizo domu – tie ir meli. Spēja runāt par depresiju skaļi atņem spēku domām, kas ir ļoti, ļoti spēcīgs. Ir labi zināt, ka kādam rūp un kāds ir pietiekami ieinteresēts, lai jautātu, kas vainas. Depresija un domas par pašnāvību izolē cilvēku, un, ja tu centīsies iekļūt viņa pasaulē, tas var ļoti palīdzēt.
Lielākā daļa cilvēku, kuri nomirst pašnāvības ceļā, patiesībā nemaz nevēlas mirt. Viņi vienkārši nevēlas dzīvot. Un tajā ir ļoti liela atšķirība.
Drauga vēstule Kalevam – mums tu pietrūksti”
Avots: huffingtonpost.com