Tā ir kā braukšana pa amerikāņu kalniņiem, tas ir viss ko es varu pateikt.
Tu iesēdies vagoniņa pirmajā rindā, ieķeries ar rokām, priekšā esošajā, stienī un dzirdi- klak, klak, klak. Vagoniņš sasniedz pašu augstāko punktu un tad ar neaptveramu ātrumu tas nesas lejā. Tev atliek tikai pacelt rokas un kliegt pilnā balsī.
Pirmo reizi, kad mēs bijām stāvoklī, tas bija pirms 10 gadiem. Tajā pašā dienā, kad mēs to paziņojām saviem tuvākajiem draugiem par grūtniecību, Marija, mana sieva, sāka asiņot. No paša rīta cilvēki un mēs bijām tik laimīgi par šo notikumu, bet jau pēcpusdienā mēs jau stāvējām slimnīcas gaitenī un gaidījām ziņas.
Spontānais aborts ir dīvaina lieta. Tas vienkārši notiek. Dažos gadījumos ir kādi apstākļi, kas to var veicināt, bet vairums gadījumu spontāno abortu nākas vienkārši pieņemt un sadzīvot ar to, jo ne ārsti, ne kāds cits to nespēja paredzēt un novērst.
Mēs palātā pavadījām 4 stundas, kurās notika visāda veida izmeklēšanas, analīzes, jautājumu uzdošanas. Kad mēs palikām vieni, bija nepārtraukts klusums. Reizēm paskatījāmies viens otra acīs, bet runāt bija pārāk smagi. Mēs bijām pārliecināti, ka mēs esam zaudējuši bērniņu.
Ārsts tomēr nolēma, ka ir jāveic ultrasonogrāfija, lai pārliecinātos par bērniņa stāvokli. Es biju sašutis par to, ka tas netika darīts jau agrāk. Mēs bijām emocionāli izpumpēti un nespējām vairs rast nekādu cerību. Ieejot ultrasonogrāfijas telpā, ārsts uzreiz ķērās pie lietas. Viņš veica pārbaudi un nokrekšķinājās :”Es nezinu ko jums teikt, bet asiņošanai šodien bija kāds cits, nezināms iemesls, jo jūsu bērniņa sirdspuksti ir rāmi un spēcīgi.”
Es nevaru aprakstīt to sajūtu, kas mani tad pārņēma. Man nepietiktu ar visiem pasaules vārdiem, lai izteiktos. Es sapratu, ka bērns ir tik trausla dzīvība, kura jebkurā brīdī var aiziet no tevi, tā īsti nemaz neatnākot. Tagad meitenīte mācās 4. klasē, mīl lasīt un spēlēties ar lellēm. Un es ar sievu, esam neizsakāmi pateicīgi par to, ka mums ir iespēja katru dienu lūkoties mūsu meitiņas dzirksteļojošajās acīs.
Avots: artofmanliness.com