Kāds piecdesmit gadus vecs vīrietis reiz izteicās, ka būtu gatavs doties pelnītā atpūtā kaut šo pašu brīdi, lai paveiktu visu, ko darba steigā pietrūcis laika izdarīt: ceļotu, makšķerētu, būtu kopā ar ģimeni.
Taču nācies dzirdēt arī gluži pretēju viedokli, ka došanās pensijā ir apliecinājums tam, ka vecums beidzot ir klāt un nevienam tu tā īsti vairs neesi vajadzīgs.
Šķirsti lapas uz priekšu, lai iepazītos ar raksta saturu!
Pensijas vecums noteikti ir izbaudāms, ja vien ir cilvēka cienīga pensija. Mūsu valstī vien dažiem, pārējie nolemti mokošai agonijai
Liidz pensijai veel jaanodziivo
Kā tad lai nodzīvo līdz tai pensijai-65 gadiem?Pilnīgs ārprāts jau ir tagad-53 gados-sāp kājas un mugura,mazbērniem nav laika palīdzēt-jāstrādā. Kad tad lai ceļo un par ko? Par minimālo algu? Lai tie pētnieki te atbrauc un papēta-ko tad slims un nabags pensionārs,kas zāles vien spiests rīt,lai sadara? Kāds plaukums? Tagad jau jūties kā nodzīts zirgs. Neticu,ka pēc 10 gadiem jutīšos labāk,mācas virsū depresija,ja par to sāk domāt un tad gribas tikai nomirt,lai nav jāmokās.
Pensijas vecums priekš manis ir visjaukākais laiks pēc darba mūža. Strādādama centos iekrāt naudiņu, neskatoties uz to, ka dēļu audzināju viena, tēvs nelikās ne prast. Sāku ar ceļošanu, pabeidzu interneta lietošanas kursus, sāku rakstīt dzeju, iesaistījos divās lūgšanu grupās un man nav laik agarlaikoties vai skumt, ko arī novēlu visiem pensionāriem. Dzīvot vajag nevis nīkuļot.