Pensijas vecums – tas ir tikai kārtējais dzīves posms, nevis beigas

Parasta attīstības krīze

“Aiziešana pensijā ir viens no likumsakarīgiem cilvēka dzīves posmiem – tāpat kā skolas un studiju gaitu sākums, laulības, bērna nākšana pasaulē. Arī tā ir jauna pieredze un vienlaikus – krīze,” skaidro psihoterapeits Tarass Ivaščenko. Krīzes ir daļa no cilvēka dzīves. Tās ir nenovēršamas un ne vienmēr simtprocentīgi negatīvas, jo palīdz uzkrāt iemaņas, lai veiksmīgi tiktu galā dažādās situācijās. Ikvienā no tām svarīgi apzināties notikušo, spēt adekvāti reaģēt, mēģināt rast pozitīvu risinājumu un pielāgoties. “Ja apkārt ir bērni, mazbērni, draugu un paziņu loks, ar kuriem kontaktēties, viss ir kārtībā. Taču cilvēkam, kuram darbs bijis ļoti svarīgs un kuram nav cita mērķa, kura dēļ dzīvot, pēc aiziešanas pensijā var rasties tukšuma izjūta, mākt vientulība, maz­vērtības komplekss, pat domas par nāvi,” atzīst psihoterapeits.

Saskaņā ar psihosociālās attīstības teorijas pamatlicēja Ērika Ēriksona personības attīstības iedalījumu, aptuveni 45 gadu vecumā sākas mūža vidus krīze. Tas ir vecums, kad dzīve it kā sasniedz savu kulminācijas punktu un sāk iet lejup. Apmēram 50 – 60 gadu vecumā sākas personības integrācijas stadija. Šajā laikā cilvēks izjūt savu personību kā vienotu veselumu (dvēseles miers, iekšēja harmonija, saskaņa pašam ar sevi) un bauda iepriekšējo stadiju augļus. Taču, ja līdzšinējā dzīve bijusi nepiepildīta, ja gribas palikt jaunam un nevar pieņemt savu vecumu, šo mūža daļu aizēno izmisums un bezcerības izjūta.

Psiholoģei Dainai Reinfeldei labāk patīk kāds cits vecumposmu iedalījums. Līdz 25 gadiem – jaunība, tai seko briedums, kas turpinās līdz 50 gadu vecumam, kad sākas plaukums, kurš ilgst līdz 79 gadiem. “Brīvība, ko piedāvā šis vecuma posms, daudzkārt pārsniedz jaunībā atļauto brīvības devu. Vairs nav vajadzības sevi pierādīt, taču joprojām ir iespēja mainīties, sevi attīstīt, bet galvenais – ir daudz vairāk laika. Cilvēks var izziedēt kā gladiola – līdz pēdējam pumpuram,” saka psiholoģe. Kas seko pēc tam? Vecums jeb viedums līdz pat mūža beigām. Turklāt labā ziņa ir tā, ka pēc visu savu nozīmīgāko orgānu sistēmu kvalitatīvajiem rādītājiem mūsdienās cilvēki ir desmit gadus jaunāki par savu hronoloģisko vecumu – to, kas ierakstīts dokumentos. Tas nozīmē, ka, sasniedzot valstī noteikto pensionēšanās vecumu, faktiski esam piecdesmitgadnieki.

Dzīvot, nevis nodzīvot

Zinātnieki pierādījuši, ka gēni, iedzimtība tikai par aptuveni trešo daļu nosaka to, cik ilgi katram no mums lemts dzīvot šajā pasaulē. Pārējais atkarīgs no dzīvesveida, dzīves uztveres.

“Dzīvi var pagarināt, bet nevar novērst vecumu. Iespējams vienīgi izvēlēties, kā novecošanu izdzīvot, “izziedēt” līdz galam. Pirmkārt, uzdrošināšanās pieņemt izaicinājumus, ļauties tiem, nevis filozofēt – vai es to varēšu un ko par to teiks citi. Tas uztur ķermeni un prātu labā formā. Otrkārt, būt atvērtam dažādām pārmaiņām, kurām jāpielāgojas. Jā, tās rada nemieru, stresu, bet tās liek arī mobilizēties un saglabāt emociju daudzveidību. Treškārt, visu laiku jāmācās kaut kas jauns,” uzsver Daina Reinfelde. Nodarbībās viņa, piemēram, rosina seniorus aizpildīt testu, kas palīdz ieraudzīt, kādam vecumam atbilst viņu realizētais dzīvesveids un kurā viens no jautājumiem ir šāds: ko neierastu tu esi darījis pēdējo trīs mēnešu laikā. Ir arī mājas darbi, piemēram, atrast un nofotografēt 10 interesantas vietas vai lietas apkārtējā vidē.

Pirms dažiem gadiem Tarass Ivaščenko vadīja grupu terapiju senioriem, kuri iesaistījās Eiropas Savienības projektā “Emocionāls atbalsts pirmspensijas un pensijas vecuma personām ar sociālās izolēšanās problēmām”. Viņš uzskata, ka projekts bijis ļoti veiksmīgs, jo nodarbību laikā dalībnieki iemācījās ne tikai saprast sevi, savas emocijas, bet arī par to runāt. “Daudzi pensionāri uzskata, ka viņu dzīve ir garlaicīga, tādēļ aizstāj to ar seriāliem, kur nepārtraukti kaut kas notiek. Tās ir sociālo kontaktu trūkuma sekas. Iemācoties runāt par sevi, atklājas, ka patiesībā viņu dzīve ir interesanta, jo citi ieklausās viņu teiktajā, pārdzīvo, un arī viņiem pašiem patīk klausīties, ko stāsta citi. Ar laiku rodas jauni sociālie kontakti. Tā ir izeja no bezmērķības, bezcerības un bezspēcības. Vienkārši dzīvot sev, mīlēt un rūpēties pašam par sevi, priecāties par to, kas notiek katru dienu,” saka psihoterapeits.

Savukārt psiholoģe Daina Reindfelde uzskata, ka plaukuma vecumā cilvēkos slēpjas milzīgi iekšējie resursi, enerģija. Vajadzīga vien labvēlīga apkārtējo cilvēku attieksme un daži dzinuļi, lai šīs kvalitātes realizētos, nesot labumu ne tikai sev, bet visai sabiedrībai. Formas var būt dažādas – interešu klubi, biedrības, ģimene. Piemēram, pensionāru biedrības “Jaunpils” seniori izveidojuši un nodevuši muzejam unikālu filmu par lopkopības izmēģinājumu stacijas sadzīvi un kultūras dzīvi padomju gados.

Avots: