Nav nemaz dīvaini, ka laika gaitā Māris un Toms sāka dzīvot pie Marinas vecākiem. Vecmāmiņa un vectēvs, kuri iepriekš tik ļoti lamāja savu meitu par vieglprātību, mazbērnos atrada patiesu prieku. Zēni bija gudri un mierīgi priekš saviem gadiem. Nekad lieki netraucēja pāri Nikolaju un Viktoriju. Tas nonāca tiktāl, ka reiz Toms savu vecmāmiņu sāka saukt par “māti”.
Mīļākie radinieki
Nikolaja un Viktorijas ģimene negaidīja palīdzību no Aleksandra. Protams, ģimene izrādīja zināmu iniciatīvu, taču lieta netika tālāk par tukšiem vārdiem. Marinas vecāki pilnībā nodrošināja zēnus un audzināja tos kā savus dēlus. Bioloģiskā māte uzplaiksnīja Māra un Toma dzīvē, bet tikai reizēm. Bērni šai sievietei nepievērsa īpašu uzmanību.
Garām paslīdēja arī tas, ka Aleksandrs ievilka savu sievu kādā apšaubāmā sanāksmē. Tie bija skarbie 90. gadi, tāpēc nebija pārsteidzoši, kad Marinas dzīvība pēkšņi un traģ**ki pārtrūka. Meitenes vecāki sadusmojās uz viņas nolaidīgo vīru un aizliedza viņam tuvoties bērniem. “Man viņus tik ļoti vajag, kā skabargu pakļā,” Aleksandrs vienaldzīgi atbildēja.
Pēkšņā atkalapvienošanās
Pateicoties labai audzināšanai un patiesam ģimenes siltumam, abi zēni izauga par veseliem un veiksmīgiem jauniešiem. Viņi vienmēr palīdzēja vectēvam un vecmāmiņai. Līdz kādu dienu nepazīstams numurs zvanīja Mārim: “Mārīt, es esmu tava tante Vera, Aleksandra māsīca. Ir ļoti svarīgi, lai jūs palīdzētu savam tētim. Varbūt nedaudz naudas. Viņam dzīvē ir ļoti grūti, un tu un tavs brālis pilnībā novērsāties no viņa. Tik pat kā svešinieki.”
Bet Māris bija viens no tiem cilvēkiem, kas nesēž mierā. Viņš uzreiz atrada adresi, kur dzīvoja viņa bioloģiskais tēvs, paņēma brāli un ieradās “iepazīties” ar radinieku. Puišus nemaz nepārsteidza aromāts, kas valdīja nožēlojamajā dzīvoklī. Tēvs nebija šķīries no zaļās čūskas apskāvieniem. Turklāt puiši uzzināja, ka viņš saņem palīdzību no valsts. Ko droši vien paņem šī Veras tante.
Lasi arī: No rītiem pārstāju nokasīt aizsalušus auto logus, vakarā noslauku ar vienu vienkāršu līdzekli
“Ko tas nozīmē, tēvu ielikt pansionātā? Vai esat sajukuši prātā, trakie nelieši? Kā jūs uzdrošināties to darīt savam tēvam! Viņš jums deva dzīvību, un jūs nepateicīgie briesmoņi! Sasodīts, kāpēc es tev tikko piezvanīju!” Tante Vera kliedza pa visu stāvu, kad Māris paziņoja par savu tuvākās nākotnes rīcības plānu.
Tēvs kļuva vecs un nevarīgs
Tēva radinieki ar visu spēku mēģināja uzbrukt Toma un Māra ģimenei, taču jauniešiem tas bija vienalga. “Par viņu parūpēsies veco ļaužu pansionātā. Tur viņš vismaz būs paēdis un tīrs,” klusi sprieda Toms. “Ja godīgi, man vēl par pansionātu jāmaksā, jo nekas nav par velti. Bet tā ir vismaz cilvēcīga rīcība. Šī tante Vera no mums neatkāpsies līdz tēva un pēc tam mūsu dienu beigām. Pieprasīs no mums naudu. Jo mēs uzaugām un iemācījāmies nopelnīt naudu, tagad mums visi radī uzkāps uz mūsu kakla un kustinās savas kājas,” nogriezdamies sacīja Māris.
Jaunajiem vīriešiem šķita, ka viņu versija bija humānāka nekā piedzīvotā. Divi mazi bērni palikuši paši par sevi. Līdz brīdim, kad ieradās īstie vecāki, lai viņus audzinātu un noliktu uz kājām. Un Nikolaja un Viktorijas vecums nekļuva par šķērsli ceļā uz titulu “vismīļākie vecāki”. Viņus Toms un Māris ciena kā nevienu citu.