Pēc tam, kad viņu dažu metru attālumā no paša mājām aizturēja seši policijas virsnieki, Deivids izlēma pastāstīt savai anonīmajai kaimiņienei par šo pieredzi un savām sajūtām atklātā vēstulē:
Cienītā kundze,
Vakar bija skaista diena, domāju, ka piekritīsiet. Es izlēmu doties īsā pastaigā no savas mājas Hamiltona ielā uz Dana parku, kur es jau kopš 1989. gada, kad piedzima mans dēls, dodos gandrīz katru dienu. Kā jau parasti, es paņēmu fotokameru, apsēdos uz soliņa uz kādām 10 minūtēm, apgāju vienu apli apkārt parkam, un devos mājās.
Biju tikko paspējis pāriet pāri ielai, kad pie manis atbrauca policijas automašīnas: man lika apstāties un apkārt nostājās seši policisti. Mani aizturēja tur kādas 20 minūtes un izjautāja. Viens policists atgriezās parkā, lai noskaidrotu, kāpēc Jūs viņus izsaucāt.
Mans noziegums, par ko tiku turēts aizdomās, acīmredzot bija tas, ka parka teritorijā ienesu fotokameru un viņuprāt fotografēju bērnus. Izrādījās, es tajā dienā neuzņēmu nevienu fotogrāfiju. Taču tajā apvidū to daru jau 30 gadus publicēju bērnu dzejoļu grāmatas un fotogrāfijas tikai ar atļauju.
Policijas virsnieks atgriezās un vēlējās apskatīt manu “atveramo telefonu”, un jautāja, vai es zinot, kā viņš zina, ka man tāds ir – es nezināju. Viņš zināja, jo, pēc viņa teiktā, policiju izsaukusī sieviete bija nofotografējusi MANI sēžam uz soliņa, un parādīja viņam bildi. Viņi paņēma manu telefonu un izšķirstīja visas tajā esošās bildes.
Policisti turpināja mani ielenkt un uzdeva jautājumus. Kad tas notika, es stāvēju pie mājas, kur šobrīd dzīvo mans dēls, un tad no darba pārradās mana sieva un, redzot mani stāvam tur kopā ar sešiem policistiem, sāka uztraukties, ka ar mūsu dēlu noticis kas šausmīgs. Viņa sāka pat trīcēt, un es izskaidroju situāciju. Viņa ir Angļu valodas skolotāja, bet es pasniedzu Angļu valodu koledžā. Mūsu dēls savu pirmo 15 gadu laikā ļoti bieži uzturējās Dana parkā.
Jūs noteikti šeit dzīvojat nesen. Es bieži uzturos parkā, vai nu eju ar kājām vai braucu ar velosipēdu, runājos ar draugiem, kuriem ir bērni, kas spēlējas rotaļu laukumā. Es zinu, ka visu laiku stāvējāt turpat tuvumā, tikai nezināju, kāpēc. Tagad gan zinu – Jūs mani fotografējāt.
Ieteikums: nākamreiz, kad turēsiet kādu aizdomās, varbūt labāk sasveicinieties, uzrunājiet vispirms, un, ja joprojām māc šaubas, pajautājiet, ko viņš fotografē. Tā cilvēki dara tuvējā parkā – runā viens ar otru. Tā varētu kādam aiztaupīt apkaunojumu un pazemojumu tikt aizturētam. Turklāt, arī policijas darbinieki varētu velti netērēt savu laiku un pievērsties nopietnākām lietām, piemēram kārtības uzturēšanai Centrālajā laukumā.
Tas, ka jums tagad ir mana fotogrāfija, ir nedaudz ironiski un pat ērmīgi. Vai Jūs, lūdzu, varētu to izdzēst?
Jūsu kaimiņš,
Deivids Apdaiks no Hamiltona ielas.
Šim stāstam ir divas puses. Var pilnībā piekrist Deivida viedoklim, jo nevienu bez iemesla nevajadzētu turēt aizdomās par šādu rīcību. Taču skumjā patiesība ir tāda, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur nelaime uzglūn uz katra stūra.
Taču, vispareizākā rīcība šādā situācijā būtu vienkārši vērsties pie iesaistītā cilvēka. Nav vajadzības tērēt viņa un policijas laiku.
Avots: www.viralthread.com
Tiesi taa..Anglijaa cilveki pasveicina un aprunajas. Nav nekas neprasts aprunaties ar svesu personu. Vispaar angli ir optimisti:))