Bieži vien depresija ir sekas kādam svarīgam un ļoti emocionālam dzīves notikumam, piemēram, tuva cilvēka zaudējums, šķiršanās, bērnā piedzimšana vai pat kāzas. Taču nereti liekas, ka tā precīzi nemaz to vienu notikumu identificēt nevar, bet tikai daudz, daudz visādu sīku likstu ilgākā laika posmā. Šīs mazās lietas krājas un mēdz “uzsprāgt” tieši rudenī, jo aukstais un pelēcīgais laiks kombinācijā ar pieaugošās darba slodzes radīto stresu ir kā punkts uz “i” visiem pārdzīvojumiem.
Stress un tā saistība ar depresiju
Lielāko daļu laika savā evolūcijas ceļā cilvēks ir dzīvojis primitīvā vidē, kur uz katra soļa draudēja fiziskas briesmas dzīvībai un veselībai – niknu zvēru uzbrukumi, nelabvēlīgi laika apstākļi, ienaidnieki no blakus cilts. Kad uzbrūk vilks vai tīģeris, nav laika filozofēt. Ja gribi izdzīvot, jāreaģē zibenīgi.
Mūsu organismā zibenīgu reakciju provocē tieši stress, pateicoties kuram esam izdzīvojuši līdz mūsdienām. Visizplatītākie stresa reakcijas veidi ir cīņa, bēgšana un sastingšana. Taču ar depresiju visvairāk ir saistīta tieši sastingšana.
Sastingšana izpaužas kā enerģijas trūkums, bezspēcības un bezpalīdzības izjūta, vēlme paslēpties vai noslēgties. Ja netiekam galā ar šo “sastingšanu”, tad attīstās depresija. Taču par laimi depresiju var pārvarēt, pirmkārt, strādājot ar savām domām, un, otrkārt, aktīvi kustoties.
Strādā ar domām
Vērts atcerēties, ka stresa reakciju pamatā ir nevis ārējie apstākļi, bet gan veids, kādā skatāmies uz konkrēto situāciju vai dzīvi kopumā. Mūsu prāts ir iekārtots tā, ka ikvienā situācijā uzdodam sev jautājumu: Vai man draud briesmas, vai arī situācija ir labvēlīga? Un, ja draud briesmas, vai tikšu galā? Mēs ne vien uzdodam sev šos jautājumus, bet arī zibenīgi un automātiski atbildam uz tiem: “es izgāzīšos… ko viņi padomās… man nekas nepadodas… es neesmu pietiekami labs”.