Pirmā diena
Sieva jau kādu laiciņu atpakaļ bija noskatījusi vasaras kleitu no apģērbu līnijas „neglaimo sev” – pieejams bija tikai viens izmērs un tas ievērojami atšķīrās no manas mīļotās ikdienā valkājamā. Tā nu sestdienas rītā devāmies nopirkt kleitu lielākai motivācijai noturēties pie apņemšanās, turklāt tagad viņa varot atļauties patērēties, jo nākotnē taču ietaupīšot uz maizīšu un kūciņu rēķina. Un vispār – ēst veselīgi esot lētāk. Tā gan! Kleita tika nopirkta un pakārta viesistabā pie aizkaru stangas kā atgādinājums par to, uz ko jātiecas. Manuprāt, to gan labāk vajadzēja pakārt virtuvē.
Pēc apģērbu veikala devāmies uz lielveikalu iepirkt jaunos krājumus. Atklājās, ka bez tik iemīļotajiem makaroniem un pelmeņiem uz pasaules ir arī rīsi, griķi, prosa, auzu pārslas un citi, kā sieva man mēģināja iegalvot, noderīgi ēdamie. Kad tikām līdz dārzeņu un augļu nodaļai, mani pārņēma nelabas priekšnojautas – iepirkumu ratos nonāca seleriju kāti, dilles, redīsi, burkāni, salāti, kaut kas nenosakāms, kas vēlāk izrādījās arī selerija, tikai kaut kāda nepareiza, apaļa un cieta. Īsti nesapratu, kas no tā visa domāts mums, kas – trusim. Vēl tika nopirkta diētiskā novājēšanas tēja un kādi divdesmit diētiskie jogurtiņi. Mums visiem. Es ieminējos par diētisko kolu, bet uz to viņa neiekrita, tikai nicīgi paskatījās uz mani kā nejēgu un devās pie sojas produktu plaukta.
Bet es, uz to skatoties, domāju tikai par to, ka pirmdien uz darbu, un tad! Kā es pusdienlaikā ēdīšu!!! Tomēr priekšā vēl divas dienas, kas nesola neko labu. Lai gan šim pasākumam bija arī labā puse – tā kā ledusskapis bija iztukšots, sieva nolēma to izpucēt. Atslēdza no elektrības, un abas ar māmiņu ņēmās pusi dienas. Tā arī nesapratu, ko viņas tik ilgi darbojas, toties kaķis ar rezultātu bija apmierināts un tīrajā, žāvēties un vēdināties vaļā atstātajā ledusskapī tūlīt iekārtojās uz gulēšanu.
Pusdienās tika piedāvāta kaut kāda zaļa masa, kas izrādījās vārīti spināti ar sīpoliem. Naivi gaidīju pie tiem kartupeļus vai vismaz maizi, taču velti. Ar to nu bija jāpietiek. Biju tā izsalcis, ka izēdu visu šķīvi. Sieva ik pa brīdim pameta uz mani skatienu, bet redzot, ka neprotestēju, demonstratīvi izēda arī savu šķīvi. Vecāki sekoja mūsu piemēram. Pat puikas piebeidza savas porcijas. Nesapratu, vai tiešām viņiem visiem garšoja? Kādēļ sievas vecāki necēla nekādus iebildumus? Pa kuru brīdi un kā viņi pamanījās vēl ko uzēst?
Otrā diena
Vienīgais paēdušais ir kaķis. Tā kā viņam paredzētie sātīgie gaļas konservi spēj satracināt ar smaržu vien, kaķi pabarot gaitenī (nevis, kā parasti, virtuvē) uzņēmās sievastēvs. Nebrīnītos, ja viņi ar kaķi būtu dalījušies.
Pārējiem tika burkānu ragū. Pēc tam puikas izgāja ar draugiem spēlēt futbolu. Vismaz tā apgalvoja. Gan jau ko apēst kādā ieskrietuvē.
Trešā diena
Kad pirmdienā, laimīgi domājot par gaidāmajām sātīgajām pusdienām darbavietas ēdnīcā, ierados darbā, mani satrieca ziņa, ka mūsu ēdnīca visu nedēļu būs slēgta ūdensvada remonta dēļ. Esot jāņem līdzi pusdienas no mājām. Nezinu, ko darīšu, jo man būs kauns citu klātbūtnē ēst kādu zaļu pļuru. Pa ceļam neko nopirkt arī nevaru, jo mūs savāc agri no rīta un ved uz darbu pilsētas nomalē.
Ceturtā diena
Kā kūp un smaržo kolēģu pusdienu trauciņi…, bet man līdzi salāti, puķukāposti, burkāni (laikam sautēti) un viens ābols. Saldēdienam. Apskaužu kaķi. Apceru, kā rīt pīppauzes laikā es varētu aizlavīties pie darbinieku skapīšiem un…
Piektā diena
Uzzināju, ka to apaļo briesmoni – seleriju – var vārīt zupā. Un noskaidroju, kā tā garšo. Nekā. Mazināt izsalkumu nepalīdzēja pat jogurtiņš, ko sieva visžēlīgi mums atļāva apēst. Uz visiem vienu.
Ar skumjām apjautu, ka laikam vairs nepiedzīvošu burvīgu svētdienas rītu, kad mani modinās ierastā pankūku smarža.
Sestā diena
Izrādījās, ka šampinjonus var ēst arī svaigus.
Trakākais, ka kaķis arvien vēl laiskojas pa ledusskapja tukšajiem plauktiem.
Draugi mūs uzaicināja uz šašliku vakaru, taču sieva varonīgi atteicās un paskaidroja, ka šoreiz nevarēšot piedalīties.
Vakarā, kad gribējām dārzā izbaudīt skaisto laiku (lai nebūtu jāskatās uz ledusskapja pusi, atceroties labākus laikus), jutām no visām pusēm mūsu virzienā plūstam ceptas gaļas smaržas. Liekas, ka visi vēji pūta vienā virzienā – uz mums.
Septītā diena
Urrā, piektdiena! Tikšu atpakaļ uz grēcīgās zemes! Pēc darba, kā parasti atļauts piektdienās, – alus ar kolēģiem! Citreiz es pat neuzkožu, bet tagad ņemšu gan desiņas, gan taukos peldošos sutinātos kāpostiņus.
Te tev nu bija! Sieva pazvanīja, ka jānāk mājās – vedīšot jauno skapi. Vakariņās dabūjām kaut ko, kas varētu būt bez sāls vārīti rīsi. “Varētu būt” saku tāpēc, ka porcija bija tik maziņa, ka īsti nevarēju saskatīt, kas tas ir.
Lasi vēl: Diētas nemaz nav vajadzīgas – uztura speciāliste iesaka, ko ēst, lai izskatītos labāk!
Vakarā sieva meklēja internetā informāciju, kur pilsētā varētu aiznest pārbaudīt, vai svari rāda pareizi.
Astotā diena
Sestdienā ieradās ciemiņi no laukiem – māsa ar ģimeni. Ieraugot viņu lielās somas un labi pazīstot savu māsu, sapratu, ka beidzot mājās parādīsies kas garšīgs, jo sieva taču nenoraidīs ciemakukuli, lai neaizvainotu vedējus. Taču mani atkal gaidīja pārsteigums. Man bija atvestas jaunas makšķeres, un svainis uzstāja, ka man obligāti tās jāizmēģina. Un tūlīt pat. Sieva ātri sagatavoja mums abiem salātiņus pusdienām un izvadīja pa durvīm. Nu es vairs neko nesapratu. Un es pat neredzēšu, kas notiks ar māsas atvesto kūpināto gaļiņu, desām, speķi, olām, krējumu, sviestu, pašcepto maizi un mājas torti.
Devītā diena
No rīta pusmiegā pamanīju, ka sieva, ģērbusies jaunā, kārdinošā peņuārā, pieliecas pie manis un čukst” „”Cielaviņai” esot atlaide. Ko mēs varētu nosvinēt?” Kad sapratu, ka tas bijis tikai sapnis, pār manu vaigu noritēja asara. Man pat nebūtu spēka pateikt sievai, ka vīriešus vajag labi barot, citādi viņiem nebūs spēka nekam…
Dzirdēju, ka ledusskapis atkal darbojas, taču to atvērt man neizdevās. Laikam tiešām vairs nav spēka. Kaķis, sēžot uz ledusskapja, zelēja tādu kā desas ādiņu. Diemžēl man neizdevās viņam to atņemt. Nomocījos ar pārdomām, kur vakar palika tā desa un visi pārējie lauku labumi.
Sapratu, ka taisnība – mākslas darbi rodas mokās – izdomāju jaunu aforismu, proti – Devītajā diētas dienā ēst vairs negribas. Dzīvot arī nē. Man vairs nebija ko zaudēt – padalījos savā atklājumā ar sievu.
Man par pārsteigumu, sieva sāka smieties un apskāva mani. Tad smaidot paskaidroja, ka viņas “diēta” bijusi vienīgā iespēja kaut ko pasākt ar MANI. Izrādās, ka es divu vai trīs mēnešu laikā biju pieņēmies svarā par 10 kg (bet es brīnījos, cik ļoti pēc mazgāšanas mēdza sarauties mani iemīļotie apģērba gabali). Kad mana kolēģa sieva piezvanīja manai sievai, lai informētu par nedēļu slēgto ēdnīcu un dalītos idejās, ko dot līdzi vīriem pusdienās, manā ģimenē nobrieda plāns…
Nenoliegšu, tagad jūtos daudz labāk, taču ticība sieviešu diētām manī ir pilnīgi un galīgi iznīcināta. Un, ja dzirdēšu, ka kāda atkal sākusi ievērot diētu, būšu pilnīgi pārliecināts, ka tās ir tikai atrunas tikšanai pie jaunas kleitas un vīriešu tiesību ierobežošanas plāns.
Avots:
