Karlīna un Dominiks, kuri nāca pasaulē sestajā grūtniecības mēnesī jeb 24. nedēļā. Karlīna dienas gaismu ieraudzīja pirmā. Viņa svēra 770 gramu un bija 29 centimetrus gara. Dominiks bija centimetru īsāks, tomēr teju 100 gramu smagāks nekā māsa. Ja bērniņi būtu nākuši pasaulē divas nedēļas agrāk, visticamāk, viņi piedzimtu nedzīvi.
Elvita slimnīcā nodzīvoja trīs mēnešus. Tagad viņa ir mājās un paralēli trīs gadus vecajai Melānijai auklē arī Karlīnu, kura sasniegusi jaundzimuša bērna vecumu un jūtas labi. Dominika vairs nav. Karlīnas brālītis savu trauslo dzīvību šajā pasaulē spēja noturēt divus mēnešus.
“Protams, mājās ir daudz labāk. Stingri ievēroju slimnīcas grafiku. Ik pēc trim stundām mazo baroju,” stāsta Elvita, piebilstot, ka pirmās dienas pēc izrakstīšanās no slimnīcas bijušas sarežģītas. “Jutos nedroši, jo slimnīcā visi speciālisti bija blakus. Turklāt man ir trauma no tā, ka bērns kļūst bāls. Tas saistīts ar Dominiku. Zinu, ka bālums liecina par to, ka krītas hemoglobīna līmenis. Uztaisījām analīzes, nomierinājos – Karlīna jau pati to ražo,” ar atvieglojumu nopūšas Elvita.
Skaistais sākums
Pēc gadu ilgiem centieniem, kad pāris ģimenes kuplināšanai jau bija gandrīz atmetis ar roku, Elvita palika stāvoklī. “Jo ilgāk uz to iet un redzot, ka tam visam nav rezultāta, sāk zust cerības. Tiklīdz mēs bijām padevušies, iestājās grūtniecība. Nekāda milzīga saviļņojuma nebija, zināju, kā tas ir, jo mums jau ir meitiņa. Prieks, protams, liels, bet satraukuma nebija,” stāsta māmiņa. Grūtniecība noritēja normāli. Nebija indikāciju, ka kaut kas būtu citādi, nekā gaidot iepriekšējo bērniņu. Arī analīzes, ko Elvitai veica regulāri, bija labas. Neilgi pirms tam, kad sākās priekšlaicīgās dzemdības, viņai veica ultrasonogrāfiju. Tā vēlreiz apliecināja, ka viss kārtībā.
Sāpes mugurā
“Viss notika divās dienās. Atbraucu uz laukiem, bija maija brīvdienas. Jutu, ka sāk sāpēt mugura. Arī pirmajā grūtniecībā dzemdību kontrakcijas izpaudās mugurā. Kaut gan sapratu, ka kaut kas līdzīgs jau piedzīvots, neaizdomājos, ka sākas dzemdības, jo bija tikai sestais mēnesis. Sākumā domāju, ka esmu nogulējusi muguru,” par to, kā sākās dzemdības, stāsta Elvita.
Nesaprotot, kāpēc sāpes nepāriet, piezvanījusi paziņai, kas strādā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Viņa ieteikusi izsaukt ātro palīdzību. Mediķi konstatēja, ka sākušās dzemdības. Elvitu veda uz slimnīcu Valmierā.
“Dzemdības bija briesmīgas. Ārprātīgi sāpēja, jo Karlīna nāca ar dibenu pa priekšu. Tā kliedzu, ka pirmo reizi sevi dzirdēju no malas,” viņa atceras. Divas minūtes pēc māsiņas dienas gaismu ieraudzīja arī Dominiks.
Paralēli neprātīgajām dzemdību sāpēm vēl lielāks bija emocionālais pārdzīvojums. Elvita nebeidza domāt, kas notiks tālāk. “Jau tad, kad iesēdos ātrās palīdzības mašīnā, sāka raudāt mana trīsgadīgā meitiņa, atbrauca vīrs. Bija sajūta, ka neesmu spējusi nosargāt savus bērniņus,” Elvita apklust un cenšas noslāpēt asaras. Arī balss raud. “Jebkurai mammai tā ir,” viņa čukst, mēģinot savaldīt kamolu kaklā. Elvita uz notiekošo reaģēja, pilnīgi noslēdzoties no pasaules. Par notikušo viņa runāja tikai ar vīru un savu mammu. “Zvanīja arī citi tuvinieki, bet sajūta bija tāda, ka man viņi jāmierina. Tajā brīdī vēl kādu citu mierināt man nebija spēka. Man tik ļoti pašai vajadzēja atbalstu,” viņa atklāj.
Bez pieskāriena
Sākumā Elvita ar mazajiem bija Valmieras slimnīcā. Šo laiku viņa dēvē par briesmīgāko periodu, kas piedzīvots: “Mans uzdevums aprobežojās ar to, ka man vajadzēja tikt galā ar savu pienu. Mazie atradās inkubatorā, man ļāva vien uz minūti pie viņiem aiziet. Speciālajā inkubatorā viss bija aizsvīdis, es neko daudz neredzēju. Neļāva viņiem pieskarties. Vēl trakāk bija tas, ka mani ievietoja palātā ar divām mammām, kurām bērniņi bija dzimuši laikā. Redzēju, cik viņas ir laimīgas kopā ar saviem mazulīšiem, ka tūlīt dosies mājās, bet es sēžu viena, mani mazie ir lejā, nezinu, kas ar viņiem notiek.”
Kad Elvita ar bērniem tika pārvesta uz Rīgu, attieksme bijusi citāda: “Tur man uzreiz pateica, ka mazajiem jāpieskaras, lai viņi jūt mammu. Pie bērniņiem varēju pavadīt tik daudz laika, cik gribēju.” Šajā periodā vislielāko emocionālo atbalstu sniedza Elvitas mamma un vīrs. Viņi nepārtraukti atgādinājuši, ka viss būs labi, ka bērniņi ir stipri. “Viņi manī nostiprināja domu, ka viss būs labi. Tā es arī gāju pie mazajiem. Kad ārsti stāstīja par sarežģījumiem, es visu laiku sev atgādināju, ka tas ir pārejoši, mierināju sevi, ka visām šīm problēmām nebūs seku.”
Atvadas no dēla
Jau pašā sākumā Dominika stāvoklis bija sliktāks nekā Karlīnai. Kad viņus atveda uz Rīgu, situācija sāka svārstīties un nepārtraukti mainīties: kad vienam kļuva labāk, otram – sliktāk. Dominiks atšķirībā no māsiņas diezgan labi iztika bez skābekļa maskas. Ārsti viņa stāvokli slavēja.
“Dienu pirms Dominika nāves viņu paņēmu ķengurā. Parasti mazos tā liek, lai mammas āda saskartos ar bērna ādu. Es viņu turēju un redzēju, cik bāls viņš ir. Prasīju ārstējošai ārstei, kāpēc tā, viņa paskatījās un teica – jā, mazais ir pelēcīgi bāls, vajadzēja būt zilgani bālam. Tas arī bija viss. Viņa aizgāja prom un nodeva maiņu. Atnāca galvenā ārste. Teicu, ka kaut kas nav kārtībā. Pirmo reizi redzēju Dominiku tik ļoti stipri raudam – it kā kaut kas ārkārtīgi sāpētu. Ārste sāka taisīt analīzes, veica asinspārliešanu. Acīmredzot bija par vēlu. Naktī mani nāca modināt, apsēdināja un pateica.
Gāju atvadīties. Pēc tam mēģināju sazvanīt vīru, viņam bija izlādējies telefons. Zvanīju savai mammai. Tā vietā, lai viņai novēlētu daudz laimes dzimšanas dienā, pateicu, ka nomiris Dominiks,” Elvitas elpa aizraujas. Viņa atkal cenšas savaldīties. “Skaistā vietā izkaisījām viņa pelnus. Tā ir vieta, uz kuru mēs varam iet, lai viņu pieminētu,” viņa saka pieklusinātā, skumju pilnā balsī.
“Tās bija sēras. Tas bija mans dēls. Visu laiku bija viena doma – gribu savu dēlu atpakaļ. Gribējās uzreiz palikt stāvoklī, lai man atkal piedzimtu dēliņš. Sēdēju un ilgi domāju, mēģināju aprast ar domu, ka nekas, pilnīgi nekas un neviens man viņu vairs neatdos. Ārsts pie manis atsūtīja psihologu. Aprunājos, bet es neesmu no tiem cilvēkiem, kas atklājas svešiniekam. Iedomājies, mēs tagad ar svešu cilvēku stāvam palātas vidū, un man jāsāk stāstīt, kā es jūtos, ka man tikko nomiris bērns.”
Tomēr ilgi sērot nebija vaļas, slimnīcā Elvitu gaidīja Karlīna, kurai bija vajadzīgs piens.
“Kad pirmo reizi pēc Dominika nāves devos pie Karlīnas, gāju ļoti lēnām, nezināju, kāda būs mana reakcija. Ieraudzīju mazo, un kļuva mierīgāk. Kopš tā brīža es teju visu laiku sēdēju pie savas meitiņas, jo tā jutos vislabāk. Astoņas stundas dienā turēju viņu ķengurā. Tagad skatos Karlīnas sejā un redzu Dominika acis, lūpas un degunu,” aizdomājas Elvita.
Kaut gan notikušais sirdī vēl ir dzīvs, Elvita ļoti cenšas to pieņemt: “Dievu necenšos tajā visā iesaistīt. Situāciju mainīt nevar. Bija ļoti grūti, arī tagad zinu, ka neklāsies viegli, bet tas, ka Karlīna ir mājās un ka viņa vispār ir, dod man spēku. Ik pa brīdim iedomājos, kā būtu, ja man būtu viņi abi.”
Nepielūdzamā statistika
Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 20 251 bērns, no viņiem 1203 pasaulē nāca pirms laika, informē Veselības ministrijā. Neiznēsāto mazuļu skaitu salīdzinot ar jaundzimušo skaitu, 2012. gadā to īpatsvars bija augstākais kopš 2000. gada, proti, uz 1000 mazuļiem teju 65 piedzima krietni pirms noteiktā dzemdību laika.
Ārsti skaidro, ka priekšlaicīgas dzemdības ir gandrīz neparedzamas, to iemeslus grūti kontrolēt un tikpat grūti izskaidrot. Tradicionālais uzskats, ka šādas dzemdības veicina smagumu nešana, esot tikai mīts. Medicīniskie pētījumi rāda, ka lielākajā daļā gadījumu dzemdību ierosinātājs ir infekcija, placentas asinsrites problēmas un hormonālās pārmaiņas. Pašām māmiņām infekcija var arī neizpausties.
