Katrs orgāns ir trausls
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo ārste Ilze Meldere atklāj: līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā pirms laika piedzimst aptuveni 9% bērnu, viņu izdzīvošana atkarīga no laika, cik agri bērniņš nācis pasaulē. 24. grūtniecības nedēļā dzimušo mirstība ir apmēram 50%. 65% no izdzīvojušiem ir paliekoši veselības traucējumi. Ja bērns piedzimst vien nedēļu vēlāk, mirstība samazinās līdz 25 %. No tiem, kas izdzīvo, aptuveni trešajai daļai ir stabili veselības traucējumi.
“Pie mums nonāk bērniņi, sākot no 23. nedēļas. Šī un vēl nedēļa uz priekšu ir kritiskākās, kad bērnam var rasties lielas veselības problēmas, kas saistītas ar dziļo nenobriedumu. Centrālā nervu sistēma, zarnas, plaušas, nieres – nekas vēl nav nobriedis, un viņam jau jādzīvo vidē, kas nav piemērota bērniņa attīstībai,” skaidro Ilze Meldere un turpina: “Lai mazulis izdzīvotu, svarīgi sniegt atbalstu elpošanas sistēmai. Tiek ievadīti daži preparāti, lai plaušas atvērtos un lai bērns spētu elpot patstāvīgi. Galvenais atbalsts ir aparatūra, kas nodrošina plaušu mākslīgo ventilāciju.” Vajadzīgs siltums, mitrums un tumsa. Inkubators aptuveni imitē apstākļus mammas vēderā.
Ārste uzsver – dakteru acis un ausis ir māsiņas. Tieši viņas visu diennakti uzrauga pirms laika dzimušos bērniņus. “Paralēli monitoriem, kas fiksē bērniņa sirdsdarbību, elpošanu un visas pārējās vitāli svarīgās pazīmes, māsiņas pamana visas nianses, kas ir būtiskas bērniņa vispārējā stāvokļa izvērtēšanā. Lielāks bērns pateiktu – man sāp te vai tur.”
Dakteru acis
Foto – Marta Purmale
Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pašus mazākos bērniņus uzrauga vairākas māsiņas. Nodaļā vienlaikus ir aptuveni 20 pirms laika dzimušu bērnu, bet katra medicīnas māsa pieskata divus trīs. Mammas, kas slimnīcā pabijušas mēnesi vai vairākus, jau paspējušas katrai no viņām iedot iesauku, jo vārdus nemaz nezinot.
Māsiņa Dana Kadaša ieved telpā, kas pilna monitoriem. Tajā atrodas četras māmiņas ar mazulīšiem. Kādam bērniņam māsiņa pievieno zondi, caur kuru viņš uzņems mammas pienu. Pavisam jauna māmiņa mēģina smaidīt, taču skumjās acis lūkojas uz mazulīti, kuru pat grūti saskatīt, jo ķermeni klāj caurulītes, plāksteri un dažādi dzīvības uzturēšanai nepieciešamie priekšmeti. Cita mamma izskatās daudz mierīgāka. Viņa jau ir tuvāk brīdim, kad kopā ar mazo varēs doties mājup. Māmiņa ar prieku atklāj, ka šajā telpā tiek gan lasītas pasakas, gan dziedātas dziesmas, lai mazulītis justu lielo mīlestību un rūpes.
Dana rāda kādu māmiņu, kura pie kailām krūtīm tur savu mazuli. “Mums šeit ir viena ļoti patīkama procedūra – ķengura metode. Tas nozīmē, ka vecāks paņem bērniņu sev uz krūtīm, lai āda pieskartos ādai. Dažreiz asaras saskrien acīs, redzot, kā vecāki gatavojas pirmajai reizei, lai liktu mazulīti pie krūtīm. Tas tiešām ir laimīgs brīdis,” stāsta Dana. “Ir pat veikti zinātniski pētījumi, ka mammas mikroflora nomāc sliktos mikrobus, kas ir bērniņam visapkārt slimnīcā, nemaz nerunājot par emocionālo pusi. Mammas un tēta rokas ir vislabākais, ko bērns var sajust.”
Pēdas uz visu mūžu
Dana Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā strādā jau 11 gadu, un tā ir viņas vienīgā darbavieta. Galvenais uzdevums ir novērot un aprūpēt bērniņus, uzmanīt, vai mazulīša ķermenim pieslēgtā aparatūra neuzrāda kādas atkāpes no normas. Jāuzrauga, vai pats bērniņš vizuāli izskatās labi.
Māsiņas cenšas nodrošināt arī mammu emocionālo komfortu. Pirms laika pasaulē nācis bērniņš ir liels pārdzīvojums vecākiem, mammu psiholoģiskais stāvoklis ir ļoti trausls. Vienlaikus šis notikums sievietei sniedz lielu garīgo briedumu. “Par visām jau nevar runāt vienādi, tomēr esmu novērojusi, ka viņas kļūst iecietīgākas un pacietīgākas. Ir nosvērtākas un iemācās gaidīt. Viņas vairs nevērtē laiku ilgākā periodā, viņas saka paldies par katru dienu, kas dota kopā ar mazuli. Šeit ikviena diena ir svarīga, un par to, kas būs rīt, mēs runāsim pēc tam. Tāpēc mammas ir pateicīgas par to, ka šodien viss bija labi,” stāsta Dana. Viņa mammas nemierina, izplūstot psihologa cienīgās runās.
Pirms atbildes uz jautājumu, kā rast vārdus, lai dotu spēku māmiņām, viņa aizdomājas. “Cenšos atbalstīt ar vārdiem un darbiem, iedrošinu un pamācu, kā aprūpēt bērniņu.”
Ja mazulis nomirst, tā ir traģēdija ne tikai vecākiem, bet arī māsiņai. “Nezinu, kā tāda brīdī palīdzēt. Es bēdājos kopā ar viņu. Apskauju. Katrs gadījums prasa ļoti daudz emociju. Grūti turpināt dežūru, strādāt ar citiem bērniem, bet nav iespējams to nedarīt.” Arī daktere Ilze Meldere atzīst, ka pie tādām situācijām pierast nav iespējams: “Vienmēr kaut kādā mērā ir sajūta, ka varbūt es kaut ko neizdarīju līdz galam. Protams, zinu, cik nopietnas ir ļoti pāragri dzimuša bērna problēmas. Tomēr, ja viņš aiziet, ir sirdsapziņas pārmetumi par to, vai es tiešām nevarēju izdarīt vēl labāk.”
Ārste uzsver – kad bērniņš nomirst vai viņam parādās nopietnas veselības problēmas, sāp visiem: “Vecākiem visu laiku ir cerība, ka viss būs labi. Ja tā tomēr nav, protams, meklē izskaidrojumu. Daži spēj to izturēt ar lielu savaldību. Ir iznesuši sāpi, kļuvuši psiholoģiski pieaugušāki. Viņi zina, kādas ir patiesas sāpes, ciešanas un kā ar tām tikt galā.”
Katram šādi dzimušajam slimnīcā jāpavada vidēji 90 dienu. Kad mazulis un māmiņa drīkst doties mājup, gan vecākiem, gan mediķiem nepieciešams bērniņu rūpīgi uzraudzīt, jo tikai pēc kāda laika priekšlaikus un īstajā laikā dzimušo vienaudžu atšķirības izlīdzinās. Tad, kad bērns jau pieaug, tikai tie, kuri bijuši viņam līdzās, visskaidrāk zina, cik trausla viņa dzimšanas brīdī bijusi robeža starp dzīvību un nāvi. Cik stipra dzīvotgriba un spēks bijis vienā cukurpakas lieluma cilvēkā.
