1. Pierakstīt prieku
Mīlu grāmatas, lasīšana ir mana aizrautība. Dažkārt līdztekus plānoto grāmatu iegādei ieraugu veikalā vāciņu, kas ieinteresē, un roka pastiepjas lasāmvielu nopirkt. Tā nesen iegādājos Annas Voskampas grāmatu Tūkstoš dāvanu. Pašķirstīju, sāku lasīt un iekritu ar visām četrām.
Autore sāk rakstīt pateicību dienasgrāmatu. Pieraksta to, kas viņu priecē, ko mīl, kas patīk, kas uzmundrina. Šis process atklāj ko pārsteidzošu – pamanot vissīkāko ikdienišķo svētību, viņai izdodas ieraudzīt savu īsto dzīvi.
Ir labi tiekties pēc sapņa, mērķa, bet tikpat svarīgi būt priecīgam par to, kas jau ir. Cik labi, ka pamodos laikā un neko nenokavēju. Ka mājās ir maizīte un arī pašas vārīts ievārījums, varu baudīt brokastis. Prieks, ka man līdzi ir lietussargs, jo sāka līt… Tā ir uzdrīkstēšanās dzīvot tieši tur, kur esi. Šeit un tagad.Vajag ne tikai apjaust ikdienišķos priekus, bet arī tos pierakstīt. Liekot uz papīra šīs domas un sajūtas, tās it kā vēlreiz atritinām vaļā, attinam kā dzijas kamolu. Tā ir iespēja vēlreiz visu piedzīvot, just šo mīlestības nospiedumu. Pierakstus var veikt telefonā vai kādā bloknotā, ko nēsā līdzi.
Strauji mainīgie dzīves notikumi pārsvarā liek mums kustināt domāšanas sadaļu, prātu, tas kļūst pārlieku aktīvs. Lai pamodinātu, iekustinātu jušanas un emociju sadaļu sevī, noder jau minētā pierakstīšana. Domājot par to, kas patīk un ko mīlam, un vēl pierakstot to, it kā atgādinām sev, ka esam jutekliskas, dvēseliskas būtnes. Paņemu lapu un augšpusē uzrakstu: 1000 dāvanu… Tūkstotis šķiet tik daudz, taču, sākot rakstīt, drīz vien kļūst skaidrs – par maz, man pieder daudz vairāk!
2. Pateikt paldies
Pierakstot labo savā dzīvē, vienlaikus tam pasakām paldies. Latviski vārds paldies ir maģisks – tas ietver pateicību Dievam. Tādēļ ir vērts šo vārdu lietot vairāk, nekautrēties allaž pateikties. Paldies par pavasara nojautām gaisā, par sarunu, par dzeltenu tulpi vāzē, par siltu smaidu.
Visapkārt ir pārlieku daudz negatīvisma, nelādzību, satraucošu notikumu. Šis nebeidzamais ritenis griežas smagi, savā ceļā samaļot gaišo. Ja spējam atrast mazus prieciņus un par tiem pasakām paldies, riņķi izdodas iegriezt uz otru pusi – uz pozitīvo. Dzīvot kļūst vieglāk, ja šis aplis augšupejošā spirālē ievelk gaišu svītru.
Sens teiciens vēsta, ka ikviens dzīvo tik ilgi, kamēr viņu atceras. Džona Grīna grāmatā Mūsu zvaigžņu vaina minēts, ka veikti savdabīgi aprēķini, samērojot dzīvos un mūžībā aizgājušos zemeslodes iedzīvotājus. Izrādās, ikvienam no mums jāpatur prātā 14 cilvēki, kuri aizgājuši mūžībā. Tad būs paturēts piemiņā ikviens pasaules iedzīvotājs, kura vairs nav šajā saulē. Tas šķiet tik vienkārši – vien 14 cilvēki! Mana un arī tava daļa ir reizumis iedomāties par viņiem un silti pieminēt.
3. Pieņemt sevi un citus
Laiks līdz Lieldienām dots, lai mēs attīrītos ne tikai fiziski, bet galvenokārt psiholoģiski. Viens no svarīgākajiem līdzvērtīgu un veiksmīgu attiecību pamatnosacījumiem ir empātija.
Tā ir izpratnes pilna iedziļināšanās cita cilvēka pārdzīvojumos, to precīza uztveršana. Tādēļ ir vērts atvērt acis un ieraudzīt, kāds īsti ir līdzcilvēks. Saprast, pieņemt viņu tādu, kāds ir, nevis kritizēt, noliegt, nosodīt.
Svarīgs ir nekaitēšanas princips – nedarīt citam to, kas pašam netīk. Līdzīgs ir ārstu darba galvenais princips Primum non nocere! (no latīņu valodas – galvenais ir nekaitēt). Pavisam vienkārša definīcija. Tā ietver arī žēlsirdību, spēju just līdzi un gatavību palīdzēt.Taču diez vai spēsim būt empātiski pret citiem, ja nejutīsim cieņu pret sevi. Lieldienu gaidīšanas laikā atļausim sev padomāt par sevi. Caurskatīt dzīvi, inventarizēt paradumus, domas, sajūtas. Taču nevis kritizējot – sak, ko tad es, es jau nemāku, nezinu –, bet pieņemot un cienot. Ar prieku satiekot sevi.
Avots:
