Ar šo fotogrāfiju es nevēlos nevienu aizskart. Iespējams, to redzot, cilvēki pamanīs, ko nozīmē vēzis mazam bērnam, un, iespējams, tie paši cilvēki nākotnē varēs kaut ko darīt, lai nevienam bērnam nebūtu jācieš tādas sāpes un nevienam no vecākiem nenāktos piedzīvot, kā viņu bērniem ar katru dienu kļūst tikai sliktāk.”
- gada 23. septembrī Džesikai tika diagnosticēta neiroblastoma 4. stadijā.
Sākumā viņai sāpēja rokas un pleci, un ārsti teica, ka tā ir kaulu infekcija. Pēc 10 slimnīcā pavadītām nedēļām ārsti jau grasījās viņu laist mājās, bet tad izlēma veikt papildu pārbaudes.
Džesika pa nakti sāpēs iekliedzās, un viena no māsiņām to pateica ārstam. Ārsts pārbaudīja Džesikas vēderu, lai pārliecinātos, ka tie nav tikai aizcietējumi, un tad arī atklāja veidojumu viņas vēderā.
“Tas bija briesmīgi”, atceras meitenes tēvs. “Džesika jau bija gatava doties mājās, un bija jau uzvilkusi mēteli. Tad ārsti pateica, ka viņai būs jāpaliek ilgāk, lai veiktu vairākas pārbaudes.”
Ultrasonogrāfijā varēja redzēt veidojumu ap aknām, bet tikai nākamajā dienā, pēc magnētiskās rezonanses izmeklējumiem, ārsti paziņoja, ka Džesikai ir vēzis.
“Es jautāju ārstam, cik daudz laika viņai ir atlicis, un viņš nevarēja precīzi pateikt, taču prognozēja, ka tie varētu būt pāris gadi.” Stāsta Endijs.
Tad Džesika uzsāka ķīmijterapijas kursu, un ārsti sāka dot vēl kādas jaunas zāles. Drīz vien viņai arī sāka izkrist mati, un tos nācās noskūt.
Pēc trim mēnešiem viņai tika veiktas pārbaudes un izrādījās, ka audzēja izmērs nav mainījies. Ārsti piedāvāja izmēģināt vēl kādas zāles un teica, lai vecāki nezaudē cerību.
Džesika pavadīja slimnīcā tik daudz laika, ka jau paspēja sadraudzēties ar pārējiem pacientiem un arī māsiņām.
Pagāja vairāki mēneši un šķita, ka veselības stāvoklis uzlabojas. Viņai sāka ataugt mati un enerģijas bija vairāk kā jebkad agrāk. Džesika vairāk laika pavadīja mājās, un vecāki paši varēja dot viņai zāles.
Endijs stāsta, ka katrs brīdis bija ļoti svarīgs. Viņš vienmēr nēsāja līdzi fotokameru, lai varētu iemūžināt katru smaidu, smieklus, un katru brīdi, kad viņa samīļoja jaunāko brāli Džeimsu. Viņš negribēja palaist garām ne mirkli.
“Kādu rītu Džesika skatījās televizoru un sākās raidījums par slimnīcām. Skatoties uz pacientiem, Džesika pagriezās pret mums un teica: “Es negribu mirt.” Viņa nesaprata, cik nopietns ir viņas stāvoklis, bet to tāpat bija ļoti sāpīgi dzirdēt.” Atceras Endijs.
Lai arī stāvoklis šķietami uzlabojās, pēc jauno zāļu kursa ārsti pateica, ka audzēja izmērs nav mainījies un vienīgā iespēja ir nevis izārstēt vēzi, bet gan tikai paildzināt Džesikas mūžu.
Vecāki bija šokā, jo ārēji izskatījās, ka viņai ir daudz labāk, un bija grūti noticēt, ka tā nemaz nav.
Augustā tika veikta MIBG apstarošanas terapija, cerot, ka vecāki ar meitu varētu pavadīt kopā vēl divus gadus. Tomēr Oktobrī viņas onkologs atklāja, ka vēzis ir izpleties arī uz citām ķermeņa daļām, lai arī pašreizējie audzēji nebija kļuvuši lielāki.
“Pēc pārbaudēm mēs sapratām, ka kaut kas nav kārtībā, jo ārsts palūdza māsiņai aizvest Džesiku prom, kamēr viņš runā ar mums.” Ārsts teica, ka gandrīz visas ārstēšanas iespējas ir izsmeltas.
“Mēs jautājām, ar cik ilgu laiku mums rēķināties, un ārsts teica, ka tie ir mēneši. Bija iespēja izmēģināt arī citas zāles, bet tas neko nemainītu. Tāpēc mums bija jāizlemj, vai turpināt ārstēšanu vai arī ļaut Džesikai izbaudīt “normālu” dzīvi vismaz to laiku, kas viņai ir atlicis.
Ārstēšana nozīmētu Džesiku piepildīt ar zālēm, lai uzturētu viņu pie dzīvības mūsu dēļ, bet viņa ir svarīgāka, ne mēs.” Stāsta Endijs.
- oktobrī vecāki izlēma neturpināt ārstēšanu, un tagad Džesikai ir atlikušas tikai pāris nedēļas.
“Uzzinot jaunumus, bija sajūta, ka sirds tiek izrauta no krūtīm un gaiss izsūkts no plaušām,” viņš atceras.
Tagad Endijs vēlas vērst cilvēku uzmanību uz to, ka bērni slimo ar vēzi, un tāpēc arī publicēja šo fotogrāfiju.
“Es saprotu, ka uz to ir grūti skatīties un vēl grūtāk aptvert, bet tas ir tas, ko vēzis nodara bērnam viņa pēdējās nedēļās un dienās. Pirms diagnozes es biju viens no tiem cilvēkiem, kas neko nezināja par bērnu saslimšanu ar vēzi. Tagad es zinu, kas tas ir, jo esmu redzējis tik daudz bērnu ciešam tādu pašu likteni, kā arī ģimeņu, kas tiek sagrautas.
Ja šī fotogrāfija liks cilvēkiem padomāt divreiz par šo ļaunumu, tad tas ir attaisnojis savu mērķi. Ir jāveic pētījumi un ir jāatrod zāles.
Šis diemžēl nav skats, ko nākas redzēt reti. Tas ir skats, ko redzam katru dienu un nakti. Es varētu mēģināt atrast vārdus, ar ko aprakstīt to sajūtu, kā ir redzēt mūsu skaisto meitiņu ciešam, bet vārdi nespētu attēlot patiesību.”
dailymail.co.uk
[…] Lasi vēl: “Vēža patiesā seja” Tēvs dalās ar sirdi plosošiem attēliem,kā viņa 5g vecā meita cīna… […]