Tas, ko lūdzu jums iedomāties ir ļoti skumīgi, es to zinu. Visu šo laiku jūs cerējāt satikt “vienīgo ” – vai vismaz to , kas vismaz daļēji jūs apmierinās un ar kuru rēķināsieties visu atlikušo dzīvi. Zinu, zinu. Jūs neesat tik naivs, kā citi. Jūs neticat dvēseļu radniecībai . Bet vienalga jūs cerējāt satikt kādu, kas jums būs vairāk par patikšanu. Kam blakus var ieritināties garas dienas noslēgumā. Kurš rūpēsies par jums, kad saslimsiet un kurš katru vakaru pēc darba klausīsies jūsu stāstos. Mēs visi uz to ceram. Mēs visi esam cilvēki.
Mīlestības meklējumos ir īpaša nozīme- tā mūs ietekmē pastāvīgi. Mīlestība atrodas mūsu darbību priekšplānā, pat ja prātā viss ir citādāk. Mīlestība ir iemesls, kādēļ jūs nopirkāt pagājušajā nedēļā šos jaunos džinsus. Tas ir iemesls, kādēļ jūs aizgājāt uz bārbekjū kopā ar draugiem, lai gan to patiesībā negribējāt. Tas ir jūsu baiļu un nepārliecības par nākotni iemesls. Bet tāpat mīlestība- tas, kas iedvesmo jūs uz lielām izmaiņām.
Tad lūk, ja jūs zinātu ar neapstrīdamu pārliecību, ka mīlestība nekad nebūs pie jūsu sliekšņa, kā tad jūs paskatītos uz savu dzīvi? Vai izmainītu kaut ko savā ikdienā? Bet kā ar ilgtermiņa plāniem?
Jūsu pirmā reakcija būtu: “Nu nekas.” Galu galā jūs esat gudrs cilvēks. Jums ir plāni, kas nav atkarīgi no kāda ietekmes. Mēs visi tā domājam. Bet ļaujiet sev padomāt vēl dažus mirkļus. Tādēļ, ka lūk kādu lietu mēs negribam atzīt par mīlestību: tas ir kruķis, kuru izmantojam pastāvīgi. Ideja, ka kādreiz kāds mīlēs visus mūsu trūkumus,- smalks iemesls, lai pie tiem nestrādātu. Divu pusīšu princips, kas sastāda vienu veselu, rada šķērsli tam, lai mēs paši kļūtu par labāku pusīti.
Ja jūs zinātu, ka mīlestība nekad nebūs jūsu opcija, kā jūs pārbūvētu visu atlikušo dzīvi? Vai nofokusētos uz karjeras un panākumiem? Vai sāktu investēt sevī-biežāk dotos atvaļinājumā, izietu no komforta zonas?
Es uzdodu šos jautājumus, jo ticu tam, ka perspektīva neatrast visas savas dzīves mīlestību kļūtu jums par lūzuma punktu. Apziņa, kuru mēs jau no paša sākuma uzskatām par sabrūkošu, galu galā var mūs atbrīvot. Bez bailēm nomirt vientulībā, mums priekšā paveras neredzētas iespējas. Mēs varam mēģināt padzīvot katrā kontinentā. Mēs varam uztaisīt galvu reibinošu karjeru. Mēs varētu atgriezties universitātē un iegūt grādu, kuru vienmēr esam vēlējušies, neuztraucoties par finanšu slogu, kas var uzgulties uz kāda pleciem. Mīlestība mūs tur lūk ar tādiem smalkiem pavedieniem un mēs to pat nesaprotam. Un par tās neesamības drošības līdzekli var kļūt absolūtas brīvības sajūta.
Tādēļ, ka situācijā, kad mums nevajag meklēt mūsu vienīgo mīlestību, mēs beidzot saprotam, ka mums ir tiesības mīlēt sevi. Ka mēs varam dzīvot, attīstot sevi, izaicinot sevi, lutinot un lolojot sevi, gluži kā uzdevumu, lai kļūtu vēl spējīgākam. Un tad mūs pašos atradīsim to, ko mēs meklējām citos.
Ir viena lieta, kuru mums jāpārstāj darīt,- tas ir gaidīt, kad kāds atnāks un mainīs mūsu dzīvi. Vienkārši esiet tas cilvēks, kuru gaidījāt. Nodzīvojiet katru dienu tā it kā būtu iemīlējies viņā. Tādēļ, ka vienu lietu jūs zināt noteikti- katram triumfam, katrai neveiksmei, katrām bailēm un katram laimestam jūs iesiet cauri pats un neviens cits. Jūs esat tas cilvēks, kurš pieņem visus jūsu apbalvojumus. Jūs pats sev pasniedzat roku, kad krītat. Jūs esat tas cilvēks, kurš pats sevi atkasa no grīdas katru reizi, kad spēki jūs pamet.
Mums jāsāk novērtēt visu, ko mēs ienesam mūsu pašu dzīvēs. Tādēļ, ka ironija ir tāda, ka esam vispievilcīgākie tajos brīžos, kad pat nedomājam par to. Kad mēs ar pārliecību ejam pa dzīvi, brīvi un bez ierobežojumiem, mēs izstarojam tādu enerģiju, kuru vienkārši nav iespējams ar kaut ko salīdzināt vai imitēt. Šāda enerģija spēj mainīt ne tikai mūsu dzīvi, bet arī apkārtējo cilvēku dzīvi.
Tādēļ labāk pārstāt meklēt to vienīgo ar kuru ir ērti pavadīt atlikušo dzīves daļu. Esiet pats tas vienīgais.
Avots: www.adme.ru