– Sveiks, mans mīļais!
Šogad tu sāksi iet jau trešajā klasē, jā, jau trešajā.
Kad es mācījos 3.klasē, ar mani kopā mācījās puisis vārdā Ādams. Viņš nedaudz atšķīrās no visiem un viņš valkāja smieklīgu apģērbu. Ādams nekad nesmaidīja, nekad ne uz vienu neskatījās un vienmēr gāja uz skolu ar nolaistām acīm uz leju. Viņš nepildīja mājas darbus un šaubos, ka viņa vecāki viņam to atgādināja.
Citi bērni kaitināja Ādamu, bet viņa galva ar katru reizi nolaidās zemāk un zemāk. Es nekad nekaitināju viņu, bet arī necentos citus apturēt.
Un es nekad nerunājos ar viņu divatā. Es viņam nepiedāvāju sēdēt ar mani ēdnīcā vai kopā uzspēlēt spēles. Viņam nācās spēlēties vienam pašam un viņš bija ļoti vientuļš.
Es vienmēr atceros par viņu. Interesanti, vai viņš atceras mani? Droši vien, ka sen vairs nē.
Tagad es saprotu, ka mēs satiekam cilvēkus ne jau vienkārši tāpat. Tavi klasesbiedri, vienaudži, kurus tu satiec šajā gadā – tā ir likteņa dāvana.
Mans dārgais, ja tu ka kāds kaitina klasesbiedrus, apsmej vai sit, tava sirds sažņaugsies. Mēs ar tavu tēti griba, lai tu uzticies savai sirdij, ieklausītos tajā. Šī sirds sāpe saucas ciešanas, un tas ir kā signāls, ka tev kaut kas ir jādara.
Ja sirds tev teiks: “Mark, celies! Vai tad tiešām tu neredzi, ka viņam sāp? Izdari taču kaut ko, palīdzi! “
Līdzjūtība – tas ir kad tu neatļauj spēcīgākam darīt pāri vājākam. Kad tu aicini viņu piesēst blakus pusdienu pārtraukumā. Kad tu izvēlies fizkultūrā savu komandu, tad izvēlies pirmo cilvēku to, kuru zini kad izvēlēsies pēdējo. To nav viegli izdarīt, bet tieši tāda rīcība teiks par tevi, ka tu tiešām kļūsti pieaudzis.
Dažreiz jutīsies līdzcietīgs pārdzīvojot sāpes, bet tev būs bail palīdzēt. Tas ir normāli. Galvenais nežēlojies skolotājiem, ja kādam ir nepieciešama palīdzība klasē un tu nezini ko darīt – pastāsti mums vecākiem, mēs vienmēr izdomāsim kādu plānu, lai palīdzētu kopā.
Ja tava sirds sāp par citu cilvēku, vienkārši dari kaut ko. Nepaliec vienaldzīgs. Es vēl līdz šim brīdim atceros, cik man bija žēl Ādama, bet tad bailes pārvarēja mani. Ādams varēja kļūt par manu draugu, bet nekļuva dēļ manas vienaldzības.
Mark, mums nav svarīgi vai tu esi visgudrākais, vai stilīgākais, vai vissmieklīgākais.
Tu ej uz skolu ne jau tāpēc, lai kļūtu par labāko kādā nozarē. Mēs tevi vienkārši mīlam tādu, kāds tu esi. Tev nav jānopelna mūsu mīlestība. Tu ej uz skolu, lai iemācītos būt drosmīgs un labestīgs.
Labi cilvēki – drosmīgi. Jo drosme – tā ir vērtība, kā arī lēmums. Un tavs lēmums palīdzēt ir daudz svarīgāks nekā bailes.
Tici man, mīļais, tā tas ir. Tas ir svarīgākais.
Necenties šajā mācību gadā kļūt par labāko visā. Tas nav tik svarīgi. Svarīgi būt labākam nekā iepriekšējā gadā.
Vienkārši esi pateicīgs par visu, kas tev jau ir. Un esi drosmīgs un labs. Tas ir viss, kas tev nepieciešams. Parūpējies par klasesbiedriem, kuriem neviens nepievērš uzmanību. Tagad tu esi laimīgais ar jaunām zināšanām, kas var padarīt laimīgu kādu citu.
Un paldies tev par to, ka tu esi. Tu esi mana labākā dāvaniņa manā mūžā.
Mīlu tevi no visas sirds, tava mamma.
Avots: www.adme.ru
