Svetlana daudzus gadus krāja naudu, lai iegādātos māju. Tagad viņai ir 60 gadu, un viņa izīrē savu vienistabas dzīvokli īrniekiem. Uzņēmīga sieviete naudu, ko saņem par dzīvokļa izīrēšanu, atliek vecumdienām. Viss bija kārtībā, līdz stāsta varones dēls apprecējās. Kopā ar vedeklu viņš cer, ka māte ļaus viņiem dzīvot tieši tajā dzīvoklī. Bet ko sieviete darīs, lasiet tālāk rakstā.
Es apprecējos (un tas bija tik sen), mēs ar vīru sākām dzīvot viņa 2 istabu dzīvoklī. Tas tika mantots no vecmāmiņas. Mājoklis nav slikts, bet es tomēr gribēju, lai būtu savs. Jā, katram gadījumam. Sapratu, ka dzīvoklis nekad nebūs lieks. Jā, un vecumdienām ir jāatliek pēc iespējas ātrāk.
Es smagi strādāju un beidzot nopirku vienistabas dzīvokli dzīvojamā rajonā. Tiklīdz mēs ar vīru savedām kārtībā dzīvokli, sākām to izīrēt. Mūsu īrnieki nekad nav mainījušies. Ļoti pieklājīgi cilvēki. Nauda par dzīvokļa īri mums palīdzēja ne reizi vien. Tomēr lielāko daļu laika es to atliku.
Tā mani audzināja vecāki: šajā dzīvē vari paļauties tikai uz sevi. Tomēr dzīve ir pierādījusi, ka tā tas tiešām ir. Lieta tāda, ka man ir pilngadīgs dēls. Viņam ir 30 gadi un viņš visu mūžu nodzīvojis kopā ar mums.
Es nekad neiedziļinājos viņa personīgajās lietās. Viņa arī neuzstāja uz pārcelšanos, galu galā viņš ir mans bērns. Ja viņam ir ērti dzīvot pie mums, lai tā būtu. Es nevaru teikt, ka Jānis būtu iekārtojies labā darbā. Viņš pelna maz naudas, bet šķiet, ka ar to pietiek.
Veicu mājas darbus. Mans dēls negatavo un netīra. Nu, izņemot tos gadījumus, kad jautāju viņam tieši. Bet visbiežāk Jānis vienkārši pazūd darbā. Mēs nekad nerunājām par viņa pārcelšanos.
Bet tagad viss ir savādāk. Mans dēls beidzot ir nolēmis precēties. Es neko daudz nezinu par viņa līgavu. Mēs iepazināmies nejauši, kad es satiku Jāni un viņa draudzeni pilsētā. Tad viņš teica, ka drīz būs kāzas.
Protams, biju aizvainota, ka viss notiek tā. Es neiebilstu, ja sanāktu kopā visa ģimene un labāk iepazītos. Ne jau katru dienu pieaugušais dēls precas. Taču Jānis emociju ziņā vienmēr ir bijis skops. Viss tēvā.
Kopumā es neizdarīju spiedienu uz savu dēlu. Bet, tā kā Jānis nesāka runāt par kāzām, es nolēmu tomēr pajautāt, kur viņš gatavojas dzīvot ar savu nākamo sievu. “Kā kur? Es domāju, ka tu mūs ielaidīsi savā dzīvoklī,” mans dēls teica, daudz nedomājot.
Es apstulbu. Es par to pat nedomāju, jo neredzu tam iemeslu. Es tieši dēlam teicu, ka nelaidīšu viņu un viņa sievu savā dzīvoklī. Ne jau tāpēc es iegādājos šo dzīvokli. Jānis jau ir 30 gadus vecs. Ir pienācis laiks izaugt un iemācīties uzņemties zināmu atbildību par savu rīcību.
Jauni, veseli, lai paši pelna iztiku. Dzīvot uz visu gatavu – tas notiek tikai filmās. Protams, mans dēls negaidīja tādu, kā viņš pats izteicās, uzstādījumu. Bet kāpēc pie velna viņš nolēma, ka dzīvos manā dzīvoklī, ja mēs par to pat nerunājām!
Jānis tagad ar mani nerunā. Pēc viņa teiktā, man bija jāpalīdz viņam iekārtoties, un tad viņš nopelnītu naudu savam dzīvoklim un izvāktos. Tikai tagad manam dēlam jau ir 30, un viņam ir nulle uzkrājumu. Interesanti, kad viņš grasās pārcelties. Varbūt 60 gados? Baidos, ka līdz tam laikam man vairs nebūs laika mājokļa jautājumiem.
Es nedomāju, ka es izdarīju nepareizi. Bet sirdsapziņa joprojām sāp. Māmiņas, vai jūs kādreiz esat to piedzīvojušas?
Lasi arī:Nākamreiz, kad dosieties garām ziedu veikalam, noteikti iegādājieties šo maģisko augu
Šis stāsts parāda, pie kā var novest bērna nošķirtības trūkums no vecākiem. Mēs maz zinām par to, kā Svetlana bērnībā audzināja savu dēlu. Tomēr viņa dzīvesveids un nodomi runāja paši par sevi.
Vai pieaugušam vīrietim ir jādzīvo kopā ar vecākiem līdz 30 gadu vecumam? Bieži tas ne pie kā laba nenoved. Vai stāsta varonei ir tiesības nelaist savu dēlu un vedeklu savā dzīvoklī, ņemot vērā faktu, ka neviens ar viņu par to pat nerunāja? Protams, jā.
Bet kaut kur Svetlana tomēr pagriezās nepareizā virzienā. Vai, jūsuprāt, sieviete tagad spēs uzlabot attiecības ar pieaugušo dēlu?
[…] Lasi arī: Baidos, ka bērni vecumdienās nepasniegs glāzi ūdens, es viņus savā dzīvoklī nelaidīšu […]