Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka katrs piektais nodarbinātais Latvijā ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Pēdējo 10 gadu laikā par 2,4 gadiem pieaudzis nodarbināto vidējais vecums, un 2018. gadā tas bija 43,7 gadi. Cilvēkresursu vadības sistēmu analītiķe, Biznesa augstskolas Turība studiju programmas „Biznesa psiholoģija un cilvēkresursu vadība uzņēmējdarbībā” studente Baiba Ose-Zaļā stāsta, ka darbaspēka novecošana ir cieši saistīta ar demogrāfiskajiem procesiem valstī kopumā. Samazinoties dzimstībai, samazinās arī jauniešu īpatsvars darba vidē. Viņa uzsver, ka mūsdienu jaunieši ir citādāki savā domāšanas manierē un rīcībā, turklāt krasi mainījusies arī vērtību sistēma. Darba devējiem turpmāk vairāk jāmācas paļauties uz gados jauniem darbiniekiem, sniedzot viņiem iespēju iegūt pieredzi.
Pieprasījums pēc jauniem darbiniekiem pieaug
Darbaspēku ietekmē gan Latvijas iedzīvotāju migrācija, meklējot darbu ārpus valsts robežām, gan daudzi citi globalizācijas procesi Eiropā un pasaulē. Potenciālie darba ņēmēji aizbrauc, bet darba vietu skaits paliek nemainīgs. Vakanto darba vietu skaits pieaug, jo tiek dibināti jauni uzņēmumi vai paplašinās esošie. Latvija vēl apgūst un pilnveidojas augsti attīstīto tehnoloģiju pielietošanā ikdienas procesu risinājumos, neskaitot tos uzņēmējus un personas, kuras šīs tehnoloģijas vai to risinājumus rada. Iekārtām nav pilnībā jāaizstāj cilvēki, bet jāatvieglo darbinieku ikdiena un procesu komplicētība, tāpēc labs darbinieks ir primāra vērtība. Darba spēka novecošanās ir aktuāla problēma ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un daudzas citās attīstītajās valstīs visā pasaulē. Jānodrošina paaudžu maiņa darba vidē, lai jaunie nomainītu vecākus darbiniekus, kuri dotos pelnītā atpūtā, meklējot kompleksu risinājumu starp pensionēšanās sistēmu, veselības aprūpes sistēmu un darba tirgu, kā arī uzņēmumu peļņas rādītāju veicinošām darbībām Ja tiks veikts solis uz priekšu tikai vienā no šīm sfērām, tas kopumā radīs negatīvu ietekmi uz pārējām.
Jaunā paaudze ir citādāka savā domāšanā un rīcībā
Runājot par jauno paaudzi, jāatzīmē, ka mūsdienu jaunieši ir citādāki savā domāšanas manierē un rīcībā, turklāt krasi mainījusies arī vērtību sistēma. Agrāk cilvēks visu darba mūžu spēja nostrādāt vienā profesijā vai pat darba vietā, bet tagad jaunieši vēlas izmēģināt vairāk, tādā veidā meklējot īsto nodarbošanos. No vienas puses – mums nepieciešami kvalificēti darbinieki nozarē jau agrā vecumā, bet no otras – būtiski, lai izvēlētā nodarbošanās būtu viņiem saistoša. Iespējams, tas pat ir labāk, ja jaunietis darba gaitas profesijā uzsāk nedaudz vēlāk, bet ar atbilstošu kvalifikāciju un lielāku pārliecību par savu izvēli, turpinot apgūt papildus prasmes konkrētā nozarē, virzot gan savus, gan valsts līdzekļus pareizajā virzienā. Raugoties no šāda aspekta, defekts pārvēršas par efektu. Aizvien mazāk ir to jauniešu, kuri gatavi strādāt fiziski smagu vai psiholoģiski grūtu darbu. Tāpat saglabāsies tendence, ka mazkvalificētu darbu par salīdzinoši zemāku samaksu veiks viesstrādnieki no citām valstīm – to mēs izmainīt nespēsim. Pieprasījums pēc šādām darbavietām vietējo iedzīvotāju vidū ir zems un tāds tas arī paliks.
Izvairīties no pārprodukcijas nozarēs
Vairākkārt dzirdēts, ka jaunajiem darbiniekiem uzticas mazāk, dažkārt, nepieņemot darbā tieši pieredzes trūkuma dēļ. Šāds apgalvojums nav gluži precīzs. Viss atkarīgs no konkrētā darba devēja un viņa uzskatiem. Jauns darbinieks pieredzi iegūs tikai darot un strādājot, tāpēc ir jāiemācās uzticēties un sniegt iespēju. Arī pašai, meklējot darbu, nācies sastapties ar līdzīgu situāciju. Praksē pierādījies, ka jaunie ar savu entuziasmu, augsto atbildības izjūtu un darba spējām nereti paveic vairāk. Valstī jāievieš sistēma, kur ikvienam jaunietim tiek sniegta iespēja izmēģināt sev interesējošu jomu, iegūstot priekšstatu par konkrēto profesiju un krājot pieredzi, kas pozitīvi ietekmēs darbinieka kvalifikāciju un prasmes nākotnē. Iespējams, nepieciešams pilnveidot izglītības sistēmu, kur šobrīd liela daļa skolēnu vai studentu nemaz neiegūst praktiski pielietojamas zināšanas un prasmes, izejot prakses. Jārada sistēma, kurā tiesiski pamatoti un ar morālo paļāvību potenciālie studenti iegūtu pilnīgu izpratni par konkrētu jomu un amatu, strādājot uzņēmumos un iestādēs 6 mēnešus līdz 1 gadam, paredzot uzņēmumiem pretimnākošu atbalstu, iespējams, kompensāciju sistēmu vai atvieglotu nodokļu politiku. Tas ļautu izvairīties no speciālistu pārprodukcijas nozarēs.
Ikvienam cilvēkam jāizjūt vēlme nemitīgi pilnveidoties
Salīdzinoši lielam skaitam darbaspējīgo iedzīvotāju nav profesionālās vai augstākās izglītības. Pieejamā informācija liecina, ka nodarbināto skaitā lielākā daļa darbinieku ir ar augstāko izglītību, turklāt, ne vienmēr strādājot apgūtajā jomā! Savukārt bezdarbnieku vidū valda cilvēku īpatsvars, kuriem nav augstākās izglītības. Nevarētu teikt, ka cēlonis izriet vienīgi no valsts sistēmas, tas dažkārt meklējams ģimenes vērtību sistēmā, kur bērnam nav uzsvērta nepieciešamība iegūt profesionālo vai augstāko izglītību. Ja vide, kurā cilvēks audzis, nav spējusi pārliecināt domāt citādāk, tad, visticamāk, viņš uz augstskolu nedosies. Savukārt citi dzīvo ar pārliecību, ka izglītība viņiem nav vajadzīga, jo vienmēr varēs atrast kaut kādu darbu un nopelnīt iztiku. Atklāsme līdz šādi domājošiem cilvēkiem nonāk tikai vēlāk, kad rodas izpratne par citu darba tirgus situāciju. Manuprāt, cilvēkam nemitīgi jāvēlas pilnveidoties, attīstīties, uzzināt un sasniegt vairāk. Tas ir cieši saistīts ar bezdarba līmeni valstī, jo apzinīgāki potenciālie darbinieki ātrāk un vienkāršāk atradīs darbu. Bieži vien cilvēki vienkārši nevēlas strādāt, kā iemeslu minot neapmierinoši zemu atalgojumu vai vēlmi pēc augstāka amata. Ir jāsaprot – lai kaut ko sasniegtu, sākotnēji ir jāiegulda gan laika, gan finansiālie resursi, taču vairums tam nav gatavi.
Pensionāri strādā, lai izdzīvotu
Darba spēka trūkuma rezultātā vairākās nozarēs tiek nodarbināti pirmspensijas un pat pensijas vecuma iedzīvotāji, kuri, objektīvi domājot, varētu arī nestrādāt. Jāpiebilst, ka liela daļa šo cilvēku darba gaitas turpina finansiālu apsvērumu vadīti, lai nodrošinātu sev nepieciešamo iztiku, jo piešķirtais pensijas apjoms nav pietiekams. Eiropā pensijas vecuma darbinieku vēlme strādāt vairāk saistāma ar vēlmi turpināt sniegt garīgo ieguldījumu. Šiem iedzīvotājiem ir labs veselības stāvoklis, darbs ir vaids kā saglabāt gan garīgo, gan finansiālo dzīves kvalitāti. Ja salīdzinām Eiropas un Latvijas pirmspensijas un pensijas vecuma darbaspējīgos iedzīvotājus, tad Latvijā nedaudz atpaliekam no kvalitātes standartiem, mums ir sliktākas prasmes darbā ar tehnoloģijām, kā arī zemāki veselības rādītāji, kas dažkārt traucē pienākumu veikšanā. Manuprāt, valstiskā līmenī agrāk vai vēlāk tiks mainīta pensionēšanās sistēma, lai izvairītos no situācijām, kad darbinieks ir amatā, kuru fiziski vairs nespēj paveikt, kā arī lai saglabātu ikvienam iedzīvotājam pelnītu dzīves kvalitāti, kas tieši izriet no gūtā ienākumu apjoma.