Meitas ilgi gaidītā vizīte
Viņa ieradās un neko neatveda. Nē, atveda visādus saldumus, desiņas – ar šo mantu pietika vēl mēnesim. Bet, lai palīdzētu savai mātei kaut kā finansiāli, tas tā nav. Galu galā, es nevaru atrast darbu 8 gadus, šeit ir grūti. Un pašai Oksanai vajadzēja redzēt, ka pēdējo gadu laikā puse ciema ir izmirusi. Palika tikai veči, te nebija kam strādāt.
Viņa ciemojās nedēļu un tad atgriezās. Kopš tā laika mana meita zvanīja arvien retāk, un tad viņa pārstāja pārskaitīt naudu vispār. Protams, man nebija viegli. Ir neērti zvanīt un prasīt naudu maizei, it īpaši no sava bērna. Tomēr mums bija ierasts, ka bērni pieskatīja savus vecos cilvēkus. Bet Oksanu pilnībā pārņēma pilsētas dzīve, es to redzēju. Viņai bija savs iemesls: agrāk tā bija viņas nauda, bet tagad viņas vīrs pārvalda visu budžetu. Viņa jūtas neērti par savu veco kundzi tā paņemt 200 eiro.
Meklēju darbu pilsētā
Un tad es iedomājos, ka es tikšu galā pati. Nolēmu pilsētā atrast darbu par apkopēju. Tā bija kļūdaina ideja, es nezinu, kā tā ienāca manā galvā. Vispirms bija jāceļas 6 no rīta, tad stundu kratījps autobusā, tad vairākas stundas jāstrādā, neiztaisnojot muguru. Tad vēl stundu autobusā, un tad pienāca vakars. Es tam jau esmu kļuvusi veca, es joprojām atceros, kā sāpēja muguras lejasdaļa.
Ir pienākuši grūti laiki. Bija kauns iziet no mājas – visiem apkārtējiem biju ko parādā. Kādam naudu, kādam kartupeļu maisu. Kaimiņi pārtrauca mani sveicināt, mana meita nezvanīja. Vispār nolēmu sakravāt mantas un doties uz turieni, kur man likās, ka mani gaida.
Labi, ka man vēl ir palicis pāris zelta auskaru. Ieķīlāju tos lombardā, nopirku biļeti vienā virzienā un devos. Man ir adrese kopš tiem laikiem, kad Oksana varēja nosūtīt naudu ar paku. Ak, tas bija sen.
Dzīve ar meitu un znotu vienā mājā
Es domāju, ka viņa redzēs, atcerēsies savu māti un nāks pie prāta. Un sākumā likās, ka tā arī notika – viņa priecājās mani redzēt. Un es biju divtik laimīga, jo tikai tagad sapratu, cik labi viss manas meitas dzīvē izdevās.
Māja ir milzīga, divstāvu. Ar dārzu, sētu, kaltiem dzelzs vārtiem. Acīmredzot māju uzcēla viņas vīrs. Tas nozīmē, ka viņš patiešām ir sava veida brigadieris. Meita man iedeva viesu istabu (viņiem pat ir viesu istaba!) blakus otrai tualetei un vannai. Tur ir arī liels televizors. Es gandrīz izplūdu asarās: televizoram nauda viesiem ir, bet mammai nav naudas. Bet es visu piedevu.
Viss bija labi: meita strādāja, vīrs arī, un es sēdēju mājās klusi kā pele. Skatos seriālus un ik pa laikam aizeju uz ledusskapi un atpakaļ. Es nebiju ne redzēta, ne dzirdēta! Cerēju, ka tagad beidzot varēšu mierīgi novecot, bet nē. Trešajā nedēļā pie manis pienāca svainis un jautāja, kad es došos prom. Jo viņiem drīz būs ciemiņi, un es ieņemu istabu.
Es paskatījos uz savu meitu, un viņa slēpās aiz vīra un klusēja , neko neteica. Tad es nolēmu atgādināt, ka man nav ne centa, es esmu nabadzīga veca sieviete. Taču viņš nebija pārsteigts, atvēra maku un par atgriešanās biļeti saskaitīja aptuveni 800 zlotus. Man nebija spēka paskatīties uz viņu, bet nebija ko darīt. Man bija jāpaņem nauda un jāiet kravāt somas. Es pati neuzturētos mājā, kur tik ļoti negribētu. Es vienkārši nedomāju, ka tas notiks šādi. Man vienmēr ir bijušas aizdomas, ka mans znots ir skopulis, bet tagad es to zinu droši.
Meita arī bija nelokāma – palīdzēja sakravāt mantas, aizveda uz staciju un iesēdināja vilcienā, viss gāja tik jauki un mierīgi. Iekāpu karietē un uzreiz izplūdu asarās. Vai tiešām tik turīgiem cilvēkiem nav istabas savai vecajai mātei? Es izaudzināju šo bērnu, aizsūtīju viņu uz šejieni, un tagad man nav vietas viņai blakus. Un es pats nezinu, vai mana meita ir izlutināta, vai šis briesmonis viņu ir tik ļoti mainījis.
