Cilvēki, kuri jau ilgu laiku ir precējušies, zina, ka ģimenes dzīve nav pasaka. Dažreiz jums ir jānes daži upuri to cilvēku labā, kurus mīlat. Tieši tā darīja mūsu stāsta varone, palikdama precējusies bērnu dēļ. Un tikai cienījamā vecumā viņa sev teica: “Es gribu šķirties no sava vīra!” Taču tagad viņa pati nesaprot, vai šis lēmums viņu iepriecina.
Es nesen aizgāju pensijā. Vienmēr domāju, ka pēc šī dzīve kļūst mierīga un mērena, bet man sanāca savādāk. Viss ir krasi mainījies. Dziļi sirdī es par to priecājos, bet neviens mani nesaprot.
Esmu dzimusi un augusi ciematā. Tur es satiku savu nākamo vīru. Viņš bija no turīgas ģimenes, kurai piederēja zeme, tāpēc vecāki mani pierunāja ātri apprecēties. Sākumā biju laimīga, bet ar laiku sapratu, ka vīrs absolūti nav mana persona. Bet ciemā neviens nešķīrās, to nepieņēma. Tāpēc es turpināja dzīvot tāpat kā visi pārējie.
Drīz mums bija bērni. Es iegrimu viņu kopšanā. Lai gan arī šeit es visu laiku klausījos, cik slikta mamma, saimniece, sieviete un cilvēks vispār esmu. Pat tad, es jau sāku sapņot par šķiršanos. Bet neviens to nesaprata, tāpēc nolēmu pagaidīt.
Kad bērni jau gāja skolā, es mantoju dzīvokli pilsētā. Mēs ar ģimeni nolēmām pārcelties uz turieni. Man tas bija kā svaiga gaisa malks. Ātri atradu darbu. Šī bija mana izeja. Bet mans vīrs nevarēja apmesties pilsētā. Ja viņš atrada darbu, viņš ātri pameta darbu.
Tā nu es kļuvu par vienīgo, kas ģimenē pelnīja naudu. Tomēr arī šajā situācijā viņa nemitīgie pārmetumi manā virzienā neapstājās. Ir rūgti atzīties, bet visu mūžu esmu dzīvojusi kopā ar vīrieti, kurš mani nenovērtēja. Bet tad es nevarēju viņu pamest, lai nesavainotu bērnus ar mūsu šķiršanos.
Bērni uzauga un izveidoja savas ģimenes. Es nekad neesmu izlēmusi par šķiršanos. Kā šķirties no kāda, ar kuru esi nodzīvojis visu mūžu? Bet vīrs pats mani piespieda spert šo soli.
Es nesen aizgāju pensijā. Taču arī mans vīrs nebija apmierināts ar šo lēmumu. Viņš uzreiz jautāja: “Kur tu tagad strādāsi? Mums vajag no kaut kā dzīvot!” Paskatījos uz viņu un sapratu, ka viņš man ir pilnīgi svešs cilvēks. Dzīves laikā pat nav ko atcerēties, tikai pārmetumi un skandāli. Vai tā es vēlos nodzīvot visu savu atlikušo dzīvi? Es sapratu, ka tas nav tas, ko es gribu.
Atbildot uz viņa paziņojumu, es vienkārši teicu: “Es gribu no tevis šķirties. Es sakravāšu tavas mantas, ej pie savas mammas uz ciemu.” Tā arī izdarīju, pavadot viņu ārā no dzīvokļa. Godīgi sakot, pat elpot kļuva vieglāk. Man šķita, ka šeit sāksies mana jaunā dzīve. Bet es iekļuvu pilnīgā pārpratumā.
Bērni man zvana katru dienu un lūdz ņemt viņu atpakaļ. Meita mani aizrādīja un teica, ka viņai ir kauns par mani vīramātes priekšā. Vispār saka, ka nav manā vecumā rādīt tādus koncertus. Man tas viss ir ļoti apnicis. Galu galā es nevēlos ar viņu vairs kopā dzīvot, man ir iespēja uz jaunu dzīvi. Vai man nav tiesību? Ceru, ka man pietiks spēka nepadoties viņu pārliecināšanai.
Mums šķiet, ka sieviete pieņēma pareizo lēmumu. Varbūt vienīgais lēmums viņas dzīvē, kas aizstāv viņas intereses. Daži teiks, ka tas ir savtīgi, bet mēs tā nedomājam. Galu galā viņa vienkārši vēlas būt laimīga un viņai ir visas tiesības būt. Bērni ir pieauguši un kaut kā ar to tiks galā.
Ko Tu domā par šo?
