Kā nokļuvāt Černobiļā?
1987. gadā mani iesauca padomju armijā. No Rīgas kopā ar citiem karavīriem aizveda uz Borispiļu, pilsētu Ukrainā, kas atrodas aptuveni simt kilometru no Černobiļas. Bijām ļoti jauni puiši. Kaut gan, protams, zinājām par 1986. gadā notikušo spēkstacijas katastrofu, nenojautām, kāds Černobiļas apkārtnē ir radiācijas līmenis un kā tas var ietekmēt veselību. Neviens mūs nebrīdināja. Borispiļā dienēju divus gadus. Mums bieži lika braukt uz Černobiļu pēc malkas, jo tur brīvi varēja nojaukt jebkuru māju. Noplēsām dēļus un turpat zāģējām, pēc tam vedām uz armijas garnizonu.
Dienestā ievēroju, ka virsnieki daudz dzer. Kad dežurēju un sākās mācību trauksme, man vajadzēja viņus sasaukt vienkopus. Agri no rīta apskrēju virsnieku pilsētiņu, katram paziņojot, ka jādodas uz daļu. Gandrīz visus virsniekus sastapu spēcīgā reibumā. Teica, ka viss ir normāli, tūlīt nāks, taču varēja redzēt, ka savākties būs grūti. Tikai vēlāk sapratu, ka viņi visu zināja. Paši taču bija piedalījušies Černobiļas avārijas seku likvidācijā, apzinājās, ka tas noteikti ir atstājis sekas uz veselību, un droši vien mocījās neziņā, kā tās izpaudīsies. Dzēra droši vien tādēļ, lai par to nedomātu, lai aizmirstos. Turklāt uzskatīja, ka degvīns mazina radiācijas postošo ietekmi.
Domāju, virsnieki labi saprata, ka radiācija ar gaisa strāvām ir izplatījusies tālu aiz Černobiļas robežām, skarot daudzas citas pilsētas, arī Borispiļu. Ierindas sastāvam par to gan neko neteica. Tikai pēc dažiem gadiem kāds seržants, ar kuru dienesta laikā bija izveidojušās labas attiecības, atrakstīja, ka Borispiļā dzērām ūdeni, kurā ir divdesmit piecas reizes lielāka radiācijas deva, nekā pieļaujams. Tomēr virsnieki, zinot par radiāciju, ar mums kopā brauca uz Černobiļu pēc malkas, jo viņiem bija jādod pavēles un jāuzrauga.
Zināja un tomēr brauca?
Virsniekiem nekas cits neatlika, jo viņi bija tādi paši karavīri kā mēs. Ja no augšas tika dota pavēle, tā bija jāpilda.
Kādēļ gan turp vispār kāds bija jāsūta? Varēja taču bīstamās pilsētas evakuēt.
Būtu vajadzējis slēgt teju pusi Ukrainas teritorijas. Tas, protams, būtu ļoti sarežģīti un finansiāli neizdevīgi, jo jebkurā valstī ir vienota infrastruktūra. Atceros, pats Gorbačovs bija atlidojis uz Borispiļu, jo viņam vajadzēja nokļūt netālajā Kijevā, kur tolaik lidostas nebija. Starp citu, arī Kijevā tolaik bija paaugstināts radioaktīvais fons. Vajadzētu slēgt arī šo pilsētu.
Kad sāka izpausties radiācijas sekas?
Interesanti, ka dienesta laikā man nebija ne mazāko veselības problēmu. Biju teicamā fiziskā formā, labi skrēju, lēcu, pievilkos, šāvu. Dažus mēnešus pēc atgriešanās Rīgā piepeši kļuvu arvien vārgāks. Nesapratu, kas notiek. Pārņēma bezspēks: piecēlos, mazliet pastaigāju, un jau vajadzēja apgulties. Viss ķermenis pārklājās ar čulgām – lieliem ūdeņainiem izsitumiem. Tie pēc laika pārplīsa, tad izžuva. Sausā āda nolobījās, atkal veidojās jauni izsitumi.
Temperatūra brīžiem uzlēca līdz 40 grādiem. Šausmīgi svīdu. Gandrīz katru rītu vajadzēja mainīt gultasveļu – tā bija tik slapja, it kā būtu gulējis pirtī.
Biju pie ļoti daudziem ārstiem un pat ekstrasensiem, taču neviens nevarēja noteikt veselības problēmu īsto iemeslu. Arī pats nesapratu, ka tas saistīts ar Černobiļas apkārtnē pavadīto laiku. Man tad bija tikai 20 gadu. Dakteri nosprieda, ka asinīs ir kāds nepazīstams vīruss. Izrakstīja dažādas zāles, lielākoties antibiotikas, ko apzinīgi pirku un lietoju, taču kļuva vēl sliktāk. Šķiet, milzīgais tablešu daudzums vēl vairāk novājināja organismu. Pēdējā terapija, kas sākumā šķita cerīga, bija vitamīnu injekcijas, taču arī pēc tām stāvoklis pasliktinājās. Tagad saprotu – ja organismā ir kāda problēma, tā var baroties ar vitamīniem un kļūt spēcīgāka.
Saindēšanās ar radiāciju bieži izraisa dažādas šūnu mutācijas. Pārmainījušās šūnas kļūst par atsevišķām vienībām, sāk vairoties un aprīt veselās šūnas. Tā veidojas vēzis. Man gan neko tādu neatklāja, taču organismā bija kaut kas slikts. Iespējams, ar ūdeni, ko dzērām Borispiļā, organismā varēja iekļūt kādi mikroorganismi, kam radiācijas dēļ izveidojušās mutācijas. Vai tā tiešām bija, neviens vairs nekad neuzzinās.
Lai kāds būtu skaidrojums, beigās man pat vairs nebija spēka aiziet uz terapiju. Ģimenes ārsts mājas vizītē paziņoja, ka joprojām nav skaidrs, kas man kait, taču jābrauc uz slimnīcu. Atteicos, jo baidījos, ka, kārtējo reizi ārstējot to, kā nemaz nav, mani gluži vienkārši piebeigs. Ārstiem vairs neuzticējos. Gulēju gultā un sapratu, ka, iespējams, pamazām aizeju no šīs pasaules.
Kas jūs glāba?
Deviņdesmitajos gados pamazām kļuva pieejamas grāmatas par organisma attīrīšanu un veselīgu uzturu. Tā kā biju vārgs un neko daudz nevarēju darīt, lielākoties gulēju un lasīju. Guvu ļoti daudz vērtīgu atziņu. Viena no būtiskākajām – ikviens cilvēks nonāk šajā pasaulē, lai apgūtu dabas un dzīves likumus, kas ļauj dzīvot harmoniski. Ja kaut ko dara nepareizi, sākas veselības problēmas. Jebkura slimība ir mācība, kura liek apstāties un pārdomāt, kas dzīvē jāmaina.
Grāmatu ietekmē pārgāju uz dalīto uzturu, kas paredz kombinēt produktus tā, lai gremošanas sistēma tos varētu ātri un labi pārstrādāt. Piemēram, gaļa jāēd ar dārzeņu salātiem, nevis ar ceptiem kartupeļiem, jo tas ir ļoti smags ēdiens – sagremošanai jātērē daudz enerģijas. Un ja vēl visam uzlej majonēzi… Kartupelī visvairāk vērtīgo vielu ir mizā, ko nogriežam. Mīkstums ir gandrīz tukšs, satur lielākoties cieti. Ēdot kartupeļus, cilvēks izmet enerģiju vējā, jo ieguvums ir niecīgs. Turklāt gremošanas sistēma tiek pārslogota un nespēj pilnvērtīgi pārstrādāt apēsto, tāpēc organismā uzkrājas šlakvielas un toksīni, veicinot dažādu slimību rašanos. Sāku nopietnu organisma attīrīšanu. Šķiet, esmu izmēģinājis pilnīgi visas metodes, ko tagad bagātīgi piedāvā sieviešu žurnāli, pat vairāku dienu badošanos. Pamazām simptomi sāka mazināties, taču, lai veselības stāvoklis daudzmaz nostabilizētos, vajadzēja gandrīz piecus gadus.
Kā pietika pacietības un ticības iet tik grūtu ceļu?
Bija tikai divi varianti: vai nu pilnībā padoties, vai mērķtiecīgi iet uz priekšu. Jau pēc pirmās organisma attīrīšanas kūres man kļuva mazliet labāk, un tas stiprināja pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa. Sapratu, ka problēma ir liela un ar vienu klikšķi to atrisināt nevar. Mans lielākais palīgs bija intuīcija. Tā vienmēr saka priekšā pareizo risinājumu, taču ļoti bieži ar prātu to nomācam.
Pēc vairāku mēnešu gulēšanas beidzot piecēlos kājās, tomēr joprojām jutos vājš. Periodiski izpaudās arī citi simptomi, taču jutu, ka organisms ir sasparojies un cīnās.
Vai kāds jums palīdzēja, kamēr bijāt vārgs? Strādāt taču droši vien nevarējāt.
Māte bija blakus. Grūtākajā periodā pagatavoja ēst un atnesa no veikala, ko lūdzu. Kad radās spēks, sāku dažādus gadījuma darbus, ko veselība ļāva, piemēram, par sētnieku, jo varēju strādāt naktīs. Saulē ilgi nevarēju uzturēties – ķermenis pārklājās ar čulgām. Ultravioletais starojums rada papildu fonu radiācijai.
Strādāju arī par dīdžeju. Dienā varēju gulēt, atpūsties un pievērsties veselības uzlabošanai.
Pastāstiet vairāk par izmantotajām attīrīšanās metodēm. Kura šķita visiedarbīgākā?
Pēc ājurvēdas manī visizteiktākā ir vātas doša jeb vējš, jo esmu slaidas miesasbūves, man ir ļoti daudz enerģijas un patīk atrasties nemitīgā kustībā. Šādi cilvēki nedrīkst ilgstoši badoties, citādi dinamiskais organisms sāk ēst pats sevi. Taču man nebija izvēles. Lai tiktu uz kājām, organismu vajadzēja attīrīt ar drastiskām metodēm. Ja nav tik nopietna iemesla, iesaku konsultēties ar ājurvēdas speciālistu, pirms ko tādu darīt.
Visiedarbīgākā organisma attīrīšanas metode ir badošanās, kad vairākas dienas pārtiek tikai no tīra ūdens. Vispirms sešas dienas pakāpeniski samazināju porciju lielumu, pēdējā dienā ēdot vien tumi, ko pagatavo, izkāšot caur sietiņu šķidru auzu pārslu putru. Tad sekoja trīs dienu badošanās, dzerot vien ūdeni. Pēc tam sešas dienas pakāpeniski palielināju porciju lielumu, pirmajā dienā sākot ar tumi, lai pamazām iedarbinātu gremošanas sistēmu.
Man iepatikās maksimāli pagarināt badošanās kūri, papildus ūdenim ik dienu dzerot trīs glāzes svaigi spiestas sulas – no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Tas man kā vātai šķita piemērotāk, jo sula būtībā arī ir ēdiens. Ilgākais laiks, ko šādā režīmā izturēju, bija 14 dienu.
Bija grūti?
Pēdējā dienā bija tāds vājums, ka grūti pat sēdēt, uzreiz gribējās apgulties. Bet, kā jau minēju, nebija citu variantu, kā izturēt.
Jebkura organisma attīrīšana vienlaikus nozīmē tā novājināšanu. Pēc tam nepieciešama pauze, lai atgūtu spēkus. Vienmēr visu esmu darījis, ieklausoties organismā. Kolīdz jutu, ka spēki atgriezušies, atkal veicu attīrīšanos, atkarībā no pašsajūtas – īsāku vai garāku.
Visu laiku meklēju aizvien jaunas organisma attīrīšanas iespējas. Piemēram, zemeņu sezonā no rīta līdz vakaram ēdu vienīgi tās. Rudenī bija ābolu dienas. Intuitīvi jutu, kas manam organismam vajadzīgs.
Vai pašlaik turpināt organisma attīrīšanu?
Tik bieži un drastiski kā pēc saindēšanās ar radiāciju to darīt vairs nav nepieciešams, tomēr ik pavasari un rudeni pāris dienu iztieku ar svaigi spiestām sulām.
Mūsdienās pārtikas produkti satur ļoti daudz ķīmisku piedevu, kas uzkrājas organismā un var izraisīt dažādus traucējumus un veselības problēmas. Ķermenis ir pašattīroša sistēma, taču jārada labvēlīgi apstākļi – atslodzes dienas. Tikai tīrs organisms spēj ideāli funkcionēt. Gadās, ka pēc attīrīšanās kāds iecienīts produkts piepeši šķiet neēdams. Tā notiek, jo attīrās arī garšas receptori.
Jums atveseļoties palīdzējusi arī joga. Kā pie tās nonācāt?
Grāmatās, ko lasīju, bija aprakstīti arī dažādi vingrojumi veselības uzlabošanai, kam sākumā nepievērsu uzmanību, jo biju koncentrējies uz organisma attīrīšanu. Kad sāku justies kaut cik labi – tas varēja būt 1995. gadā –, sapratu, ka jāsāk nostiprināt ķermeni. Organismam trūka tonusa, spēka, enerģijas. Sāku apmeklēt jogas nodarbības, jo biju daudz lasījis par tās labvēlīgo ietekmi uz veselību. Pabiju pie dažādiem pasniedzējiem, joga mani ļoti ieinteresēja. Stipri uzlabojās fiziskā forma un parādījās tāda kā iekšēja uguns, vitalitāte.
Uzkrāju pieredzi un 1998. gadā pats ieguvu hatha jogas trenera sertifikātu. Sākumā pasniedzu pirmo līmeņu jogu, bet pakāpeniski attīstījos. Vispirms vadīju jogas nodarbības privāti, vēlāk sāku strādāt fitnesa klubā Sportima, kam esmu uzticīgs jau desmit gadu.
Vai vēl jūtat radiācijas sekas?
Jūtos pilnīgi vesels. Arī ārsti saka, ka analīzes ir labas, viss kārtībā.
Taču… sociālajos tīklos mēģināju atrast cilvēkus, ar kuriem kopā dienēju Borispiļā. Neatradu nevienu. Pilnīgi iespējams, ka viņu vairs nav.
Ko jums dod joga?
Pirmām kārtām veselību. Joga ietver vingrojumus pilnīgi ikviena orgāna darbības uzlabošanai. Piemēram, ir speciāli acu vingrojumi, ar kuriem jebkura vecuma cilvēks, pat omīte, var atjaunot redzi. Taču joga ir ne tikai vingrojumi, bet visaptveroša filozofijas sistēma, milzīgs zināšanu apjoms. Audzēkņi bieži uzdod jautājumus par veselību, dzīvi un attiecībām, liekot man domāt, meklēt informāciju un nemitīgi paplašināt zināšanas. Notiek abpusējs mācīšanās process. Par jogas pasniedzēju strādāju jau 17 gadu, bet joprojām uzzinu kaut ko jaunu. Izaugsmes iespējas ir bezgalīgas.
Jogas neatņemama sastāvdaļa ir meditācija, kuras laikā organisms nonāk pilnīgā miera stāvoklī. Nieka 15 minūtēs var atjaunot spēkus un attīrīt nervu sistēmu no negatīvām emocijām un stresa. Tas ļoti labvēlīgi ietekmē veselību, jo teju 90% slimību pamatā ir nervu sistēmas pārslodze. Manā praksē visspilgtākais pozitīvais piemērs ir kāda kundze, kura cieta no sirds ritma traucējumiem. Viņas vīrs bieži sauca ātros, jo sievietei uznāca tik stipras lēkmes, ka nespēja nostāvēt kājās un ikreiz šķita, ka mirst. Palīdzēju apgūt meditācijas tehniku, un lēkmes pamazām izzuda. Viņa pat vairs nelieto sirdszāles.
Kā meditējat?
Meditēt nozīmē nonākt citādā apziņas stāvoklī un pieslēgties dievišķās enerģijas kanālam. Kā to pareizi izdarīt, ir ļoti grūti aprakstīt vārdiem. Vajag, lai tehniku ierāda speciālists, pēc tam var praktizēt patstāvīgi. Jāapsēžas, jāaizver acis un pie sevis jāatkārto noteikts atslēgas vārds, līdz nonāk meditatīvā stāvoklī. Vārds katram ir savs un tiek piemeklēts pēc cilvēka enerģētikas.
Pirms intervijas internetā aplūkojot jūsu fotogrāfijas, ar kolēģēm spriedām, ka izskatāties pārāk jauns, lai būtu piedalījies Černobiļas avārijas seku likvidācijā. Vai jauneklīgais izskats būtu jogas nopelns?
Domāju, ka jā. Ja nenodarbojies ar fiziskām aktivitātēm, asinsrite, vielmaiņa, šūnu apgāde ar skābekli un citi procesi organismā kļūst lēnāki. Ja kusties, viss, tostarp šūnu atjaunošanās, noris ātrāk.
Pasīvu cilvēku var salīdzināt ar purvu, bet aktīvu – ar upi. Upe ir pastāvīgā kustībā, tāpēc neaizaug. Stāvošs ūdens pakāpeniski pārpurvojas.Joga palīdz organismam atjaunoties jebkurā vecumā. Pirms pieciem gadiem pie manis sāka vingrot kāda logopēde, kurai tolaik bija septiņdesmit gadu. Viņa sūdzējās par muguras sāpēm. Pašlaik viņa spēj izpildīt pilnīgi visus vingrojumus, ko rādu. Jaunās meitenes uz kundzi skatās ar apbrīnu, jo daudzas nevar izdarīt ne pusi no tā. Viņa joprojām turpina darba gaitas, nesen uzrakstījusi arī grāmatu. Tikmēr citi 70 gadu vecumā vai pat agrāk sevi diemžēl jau ir norakstījuši.
Kas ir hatha joga
Sergejs Jolkins: “Ir ārkārtīgi daudz jogas veidu, un attīstās aizvien jauni, bet hatha joga ir viens no klasiskajiem. Ha senindiešu valodā nozīmē – saule, tha – mēness. Dienā esam aktīvi, bet naktī atpūšamies. Vienmēr jācenšas dzīvot harmonijā ar dabas ritmiem. Hatha joga sniedz šādu iespēju, jo dinamiskai kustībai vienmēr seko atslābināšanās, lai uzkrātu spēkus nākamajam vingrojumam.”
Avots:
