Atmodinātais Ecijs
1991. gadā klinšu kāpēju grupa bija devusies iekarot vienu no Alpu virsotnēm Octāles ielejā un tur atklāja ledū iesaluša cilvēka atliekas. Viņi nodomāja, ka tas būs kāds sniega lavīnas vai vētras upuris. Alpīnisti ar ledus cirvju palīdzību atbrīvoja sasalušo ķermeni un nosūtīja to uz morgu. Izpētījuši līķi, pataloganatomi secināja, ka vīrietis nogulējis kalnos ne mazāk kā 5300 gadu un bijis Bronzas laikmeta iemītnieks. Ledus gūstekni nodēvēja par Eciju. Zinātnieki noteica, ka Ecijs miris no galvas traumas, ko, iespējams, radījuši nezināmi izsekotāji, no mugurpuses iesitot pa galvu. Kad Eciju atrada, viņš joprojām turēja rokās sažņaugtu krama nazi it kā aizstāvoties.
Mistika sākās pēc kāda laika, kad Eciju atradušie un pētījušie cilvēki sāka cits pēc cita mirt. Rainers Hens, tiesu medicīnas eksperts, kurš pētīja Ecija ķermeni, aizgāja bojā autokatastrofā gadu pēc šiem notikumiem. Drīz lavīnā gāja bojā Kurts Frics – gids, kurš vadīja Ecija transportēšanu. Alpīnists Helmuts Simons, kurš pirmais atklāja Eciju, gāja bojā 2004. gadā aptuveni tajā pašā rajonā, iekrītot bezdibenī. Tūlīt pēc Simona bērēm ar sirdslēkmi nomira glābēju grupas vadītājs Dīters Varneke, kurš viņu meklēja. 2005. gada aprīlī ar insultu nomira Insbrukas universitātes profesors Konrāds Špindlers, kurš bija vadošais zinātnieks Ecija lietā.
Ar uguns triecienu
Izraēlas premjerministru Arielu Šaronu ar lāstu sodījuši ortodoksālā jūdaisma sekotāji, kuri to nolādēja par norobežošanos ar palestīniešiem un ap 9000 ebreju ieceļotāju evakuāciju no Gazas sektora un Jordānas upes rietumu krasta teritorijas. Viņi nosauca Šaronu par nacionālo interešu nodevēju, tādēļ arī vērsās pēc palīdzības pie nāves eņģeļiem, lai tie piespriestu viņam sodu.
Rošpinas kapsētā bija sapulcējušies 20 cilvēku – visi bija vīrieši ar bārdām, vecāki par 40 gadiem, turklāt precēti. Viņi devās pie Šlomo ben Josefa, kuru 1938. gadā angļi sodīja ar nāvessodu par uzbrukumu arābu autobusam, kapavietas. Vīrieši veica senu kabalas rituālu “Uguns trieciens”. Drīz pēc šā rituāla īstenošanas Šaronam piepeši krasi pasliktinājās veselība, 2006. gadā viņu piemeklēja insults un viņš bija spiests pamest politiku un atbrīvot posteni.
Iespējams, viss izskaidrojams arī racionāli, proti, politiķis bija cienījamā vecumā, tomēr pārsteidzošā sakritība laika ziņā tomēr ir uzmanības vērta.
Interesanti, ka tamlīdzīgi lāsti Izraēlā kļuvuši teju vai par savdabīgu “tradīciju”. Līdzīgā veidā “atbrīvojās” no premjera Ichaka Rabina, kurš parakstīja miera līgumu ar Arafatu. Un, kas zina, vai tās bija lāsta sekas vai tomēr ne, taču drīzumā Rabinu nošāva ultralabējais ekstrēmists Itals Amīrs.
Ļaunais dimants
Leģenda pauž: viss sācies ar to, ka franču tirgotājs Žans Batists Tavernjē nozadzis šo 115 karātu zilo briljantu kādā indiešu templī. Papriecāties par šo skaisto guvumu viņam nebija daudz laika, jo drīz viņu līdz nāvei sakoda suņi. Citas versija gan vēsta, ka dārglietu mednieks ieguva šo dimantu Golkondas sultanātā Centrālajā Indijā, slepeni izveda no valsts un 1669. gadā to nogādāja franču galmā, kur par to viņam prāvu naudiņu samaksāja karalis Luijs XIV.
Akmens vēlāk nokļuva pie Luija XVI un viņa sievas Marijas Antuanetes. Tad tas atkal nozuda – pēc tam, kad tā īpašniekus Lielās franču revolūcijas laikā sodīja ar nāvi uz giljotīnas. Visticamāk, briljantu nozaga. 1812. gadā, nedaudz mainītā izskatā, tas nokļuva pie kāda Londonas tirgoņa.
Savu pašreizējo nosaukumu dimants ieguva pēc tam, kad 1830. gadā to izsolē iegādājās britu lords Henrijs Filips Houps. Līdz 19. gadsimta beigām Houpa ģimene bija dimanta likumīgie īpašnieki, bet tad finansiālo grūtību dēļ nolēma to pārdot. Akmens kādu laiku klaiņoja pa dažādām rokām. 1912. gadā tas nonāca Evelīnas Volšas Maklīnas, avīzes Washington Post īpašnieka meitas īpašumā. Drīz pēc tam viņas dēls gāja bojā autokatastrofā, meita beidza dzīvi pašnāvībā, bet vīrs pameta Evelīnu citas sievietes dēļ. Vēlāk gan viņš nomira trakonamā.
Pēc Volšas Maklīnas nāves Houpa dimants nokļuva pie juveliera Harija Vinstona, kurš 1958. gadā to uzdāvināja Smitsonovskas dabas vēstures nacionālajam muzejam, kur Houpa dimants atrodas joprojām. Pēdējais Houpa dimanta upuris bijis pastnieks, kurš muzejam nogādāja sūtījumu ar dimantu. Viņu notrieca smagais auto. Tiesa, viņš izdzīvoja, toties drīz nomira viņa sieva un mīļotais suns, kā arī nodega māja.
Nolādētie eksponāti
1909. gada rudens beigās pasauli satrieca stāsts par dīvainu ēģiptiešu mūmiju Britu muzejā. Vēsturiskais atradums iedvesa šausmas gan muzeja personālam, gan apmeklētājiem. Sāka izplatīties baumas, ka pat tie, kuri nejauši pieskaras senajai mūmijai, piesaista sev bēdas un nelaimes. Tieši par to vēstīja papirusa teksts, kas atrasts līdzās mūmijai: “Lai neviens neuzdrīkstas pieskarties slavenās Amona-Ra priesterienes svētajai mūmijai no Vareno Tēbu pilsētas!”
Ir versija, ka ēģiptiešu priesteriene, kura nomirusi pirms dažām tūkstošgadēm, dzīves laikā bijusi ļoti spēcīga seno burvestību pārzinātāja un savu mūžīgās atdusas vietu aizsargājusi ar kādu maģisku zīmogu, kura iedarbība turpinās līdz pat mūsdienām. Strādnieki, kuri atrakuši kapenes, pārdeva to angļu arheoloģiskās ekspedīcijas dalībniekiem. Vēlāk atradumā nopelnītās naudas dēļ izcēlās strīds, kas sākumā pārauga baismīgā skandālā, bet noslēdzās ar nežēlīgu nažu kautiņu. Visi strādnieki drīz gāja bojā, galvenokārt ķildas laikā gūto ievainojumu dēļ. Tāda varētu būt mūmijas lāsta priekšvēsture.
Turpmāk nelaimes sāka piemeklēt teju vai ikvienu, kurš nonāca kontaktā ar ēģiptiešu burves atliekām. Cilvēks, kurš nodarbojās ar priesterienes sarkofāga transportēšanu, nejauši noskrāpēja pret to roku. Rezultāts bija gaužām bēdīgs – asins saindēšanās un rokas amputācija. Viņa pārinieks, kurš nogādāja mūmiju uz Kairu, piepeši sāka ciest no psihiskiem traucējumiem, bet vēlāk, neticis ar tiem galā, izdarīja pašnāvību.
Vēl viens ekspedīcijas dalībnieks nomira ar drudzi, bet otru sabrauca rati. Fotogrāfs, kurš fotografēja pašas pirmās mūmijas, sajuka prātā, uzskatot, ka nolādētā senā mūmija augšāmcēlusies un tagad dzen viņam pēdas. Dzīves beigas nelaimīgais fotogrāfs aizvadīja psihiatriskajā klīnikā. Vēl viens cilvēks, kurš uzdrīkstējās iemūžināt mūmiju, pēc astoņām dienām nomira no saules dūriena.
Kad beigās nolādētā mūmija sasniedza Londonas muzeju, tās pārvešanu uzraugošais izmeklētājs neveiksmīgi paklupa un kritiena rezultātā guva smadzeņu satricinājumu. No mūmijas lāsta nespēja izvairīties arī drosmīgais eģiptologs, kurš savāca materiālus un aprakstīja visas notikušās traģēdijas, kas izcēlušās mūmijas dēļ. Pēc diviem mēnešiem arī viņš pārcēlās uz aizkapa valstību.
Notikušie atgadījumi pilsētas iedzīvotājiem iedvesa bailes. Presē sāka parādīties ziņas par muzejā pabijušajiem pilsētniekiem, kurus pēc šā apmeklējuma it kā sākušas vajāt visas iespējamās problēmas un nelaimes. Nonāca pat tiktāl, ka cilvēki lūdzās muzeja administrācijai atdot mūmiju atpakaļ tās dzimtenei Ēģiptei. Apsargi, kuri strādāja muzejā, nakts maiņā pat neuzdrīkstējās ieiet zālē, kur atradās nolādētais sarkofāgs. Ja nu tomēr to nācās darīt, viņi meta mūmijai līkumu, taustoties gar sienām un izvairoties to uzlūkot.
Pēc šā stāsta jautājums par senajiem lāstiem kļuva ļoti jutīgs temats. Tajā pašā 1909. gadā ziņots par vēl trim mistiskiem priekšmetiem, kuri neizskaidrojamā veidā ietekmējot cilvēkus. Kādā muzejā nonāca miniatūra sudraba Budas figūriņa, kas savulaik izvesta no Indijas. Likās, mazā statuetīte neslēpj sevī nekādus draudus, tomēr apmeklētāji vēstīja ko citu. Teju vai ikviens, kurš uzlūkoja Budas figūriņu no sāniem, sāka nervozēt, proti, Budas acs gluži kā rentgena stars sāka viņu vērot. Muzeja darbinieki uzskatīja, ka ar Budu nedrīkst jokot, un, ja reiz kāds muzeja apmeklētājs sāk just Budas skatienu, tas nozīmē, ka šis cilvēks pakļauts nāves draudiem. Mazo Budu savulaik bija ieradusies aplūkot austriešu imperatore, kura, tikko nokļuvusi zālē ar draudīgo eksponātu, bailēs iesaucās: “Tā nelabais skatiens vērsts tieši uz mani!” Pēc dažām nedēļām imperatori nogalināja kāds itāļu anarhists.
Vienā no Edinburgas muzejiem atrodas kāda sirmgalvja atveids ar izstieptu roku. Audekla vietā tam kā pamats izmantots koks. Mistika ietverta dīvainajā efektā, kas izpaužas tā, ka dažiem apmeklētājiem piepeši sāk likties, ka sirmgalvis sāk kustināt roku. Uzskata, ka tam, kurš novērojis šo fenomenu, jāpiesargās no uguns.
Bet kāds patiešām baiss atklājums atrodas Parīzes muzejā. Nelielā drūmā telpa no milzīgiem aizvēsturiskiem akmeņiem izliktajām aizvēsturiskajām sienām izstarojot nāves dvesmu. Starp daudzajiem moku rīkiem tur ir arī kāds masīvs sarūsējuša metāla gredzens ar dzelkšņiem. Ar šīs jostas palīdzību pirms tūkstoš gadiem grāfs Lambroadjē līdz nāvei nomocījis savu jauno sievu, ietērpdams viņu šajā baisajā agregātā. Ar šo spīdzināšanas rīku saistīti daudzi traģiski notikumi. Daži redz, kā uz sarūsējušajiem jostas dzelkšņiem parādās tumšas asins piles. Tad no tumsas iznirst vecis ar asiņu notraipītām rokām, ar kurām draudoši žestikulē, un tad nozūd atpakaļ tumsā. Šīs baisās “vīzijas” liecinieki pēc laika visi nomirst varmācīgā nāvē.
Virsaiša lāsts
19. gadsimtā Amerikā plosījās pamatīgi ķīviņi starp valdības spēkiem un Amerikas iedzimtajiem indiāņiem. Vienā no lielākajiem lokālajiem tāda veida strīdiem gāja bojā Šauni cilts vadonis Tekumse. Mirstot indiāņu virsaitis paspējis izkliegt lāstu, kas nolādēja nākamos ASV prezidentus. Virsaitis pareģoja, ka ASV prezidenti nomirs vai viņus nogalinās vēl pirms prezidenta pilnvaru termiņa beigām.
Uzskata, ka lāsts ietvēris septiņas paaudzes. Par pirmo tā upuri kļuva prezidents Viljams Henrijs Harisons, kuru ievēlēja 1840. gadā. Viņam patiešām neizdevās sagaidīt savu pilnvaru beigas, jo jau mēnesi pēc inaugurācijas viņš saslima ar plaušu karsoni un nomira. Tieši Harisons, būdams pirmais Indianas gubernators, satrieca Tekumses karaspēku kaujā pie Tipekanu, kas kļuva indiāņiem liktenīga.
Par nākamo lāsta upuri kļuva Ābrams Linkolns, kuru pirmo reizi ievēlēja 1860. un pārvēlēja 1864. gadā. 1865. gadā liktenīgā lode viņam ietriecās galvā.
Trešais “Virsaiša melnajā sarakstā” bija prezidents Džeimss Ābrams Garfīlds, kuru amatā ievēlēja 1880. gadā. Par prezidentu viņam sanāca pabūt mazāk par pusgadu. Pēc psihopāta Šarlema Gito šāviena mugurā viņam radās pamatīgas komplikācijas, kuru dēļ viņš arī priekšlaikus pameta prezidenta posteni un arī šo pasauli.
Par ceturto lāsta upuri bija lemts kļūt Viljamam Makkinlijam, kuru prezidenta amatā ievēlēja 1896. un pārvēlēja 1900. gadā. Par viņa nāves iemeslu kļuva iekšējo orgānu gangrēna, kas attīstījās pēc šāviena vēderā. 1901. gada 14. septembris kļuva par viņa nāves dienu.
Piektais prezidenta upuris bija Vorens Hārdings, kurš amatu ieņēma 1920. gadā, bet pameta 1923. gadā, pēc atšķirīgām versijām – sirdslēkmes vai asinsizplūduma smadzenēs dēļ.
Sestais bija Franklins Rūzvelts, kuru ceturtajā prezidenta termiņa laikā pievārēja insults.
Visbeidzot – septītais upuris bija Džons Ficdžeralds Kenedijs, kurš kļuva par prezidentu 1960. gadā un pievienojās sešiem saviem priekšgājējiem 1963. gada
22. novembrī, kad viņa dzīvību izdzēsa Lī Hārvija Osvalda liktenīgā lode.
1980. gadā ievēlētais Ronalds Reigans, šķiet, jau bija ārpus “lāsta derīguma termiņa”, jo viņam izdevās gan izdzīvot pēc slepkavības mēģinājuma 1981. gadā, gan veiksmīgi dzīvam pamest prezidenta krēslu 1989. gadā.
Mazais izdzimtenis
1955. gada 30. septembrī pasauli satrieca ziņa par kino elka Džeimsa Dīna nāvi. Viņš gāja bojā autoavārijā pēc tam, kad viņa jaunais Porsche Spyder ar iesauku “Mazais Izdzimtenis” sadūrās ar citu auto. Rolfu Vuteriku, Dīna draugu un mehāniķi, kurš brauca kopā ar kinozvaigzni, izsvieda laukā no mašīnas, un viņš izdzīvoja, savukārt Dīns, kurš bija piesprādzējies ar drošības jostu, lauza sprandu un uz vietas bija beigts. Donalds Tērnapsīds, otras automašīnas vadītājs, tika sveikā vien ar nelielām traumām.
Pēc šīs traģēdijas profesionālais autodizaineris Džordžs Bariss nopirka to, kas bija palicis pāri no leģendārās mašīnas, samaksājot par to 2500 dolārus. Kad sasistā mašīna sasniedza Barisa garāžu, Porsche norāvās no saitēm un uzkrita virsū vienam no mehāniķiem, kurš izkrāva automobili. Nelaimes gadījumā lauztas abas mehāniķa kājas.
Lasi arī: Kā zināt, kāds lāsts tev ir uzlikts un kā ar to cīnīties?
Barisam radās ļaunas priekšnojautas saistībā ar šo automobili, un viņa aizdomas apstiprinājās Pomona Fair Grounds autosacīkšu laikā 1956. gada 24. oktobrī. Ārsti Trojs Makhenrijs un Viljams Esčrids bija nopirkuši sporta mašīnas, kurām bija izmantotas rezerves daļas no “Mazā Izdzimteņa”. Makhenrijs nomira, kad viņa automašīna, kurai bija ierīkots motors no Porsche, izgāja no ierindas un ietriecās kokā. Esčrida automašīna apvēlās otrādi, taču viņš izdzīvoja, arī neskatoties uz nopietnajām traumām. Vēlāk viņš teica, ka mašīna pēkšņi “aizslēdzās”, tieši tajā brīdī, kad viņš iegriezās pagriezienā.
Nelaimes gadījumi, saistīti ar šo automašīnu, turpināja notikt līdz 1960. gadam, kad tā pazuda. Tās atrašanās vieta joprojām nav zināma.
Un tamlīdzīgi…
Avots:
