Auns
Auns tiek uzskatīts par visas Zodiaka joslas dzīvnieku bara vadoni. To pielūdza jau gadsimtos pirms Kristus dzimšanas. Tas ticis dēvēts par Dieva Jēru, arī par Glābēju, kuram vajadzēja glābt cilvēci no tās grēkiem. Pret Aunu vienmēr izturējās ar lielu cieņu un, uzrunājot to, lietoja vārdus „kungs” vai „pavēlnieks”. Domājams, ka par Dieva Jēru saukta Saule, kura pavasarī atdzimusi katram jaunam gadam (te jāpiebilst, ka senatnē gads sākās pavasara ekvinokcijas laikā). Sengrieķu mitoloģijā šim zvaigznājam ir vistiešākais sakars ar slaveno zelta aunādu, kuru iegūt bīstamā un piedzīvojumiem pārpilnā ceļojumā uz Kolhīdu devās arī argonauti…
Vērsis
Vērsis jau tālā senatnē tika izmantots dažādos darbos. Tas vilcis arī arklu, dzenot pirmo pavasara vagu nākamajai ražai. Iespējams, ka zvaigznājs savu nosaukumu ieguva laikmetā, kad tas atradās pavasara ekvinokcijas vietā. Ēģiptieši, babilonieši un asīrieši, kuri Sauli asociēja ar Vērsi, arī Zodiaku dēvēja par Saules vagām – tās, velkot Saules arklu, dzinis varenais debesu Vērsis. Šī iemesla dēļ lielās tautas sanākšanās, svētkos un Saulei veltītos rituālos upurēti ziediem greznoti paši labākie bullēni. Savukārt sengrieķu mīts vēsta, ka Zevs, lai nozagtu feniķiešu valdnieka meitu Eiropu, pārvērties baltā vērsī. Eiropa uz tā muguras pārpeldējusi pāri jūrai un nonākusi Krētā.
Dvīņi
Šā zvaigznāja nosaukums saistīts ar diviem maziem bērniem, kuri, kā vēsta vissenākās leģendas, piedzimuši no olas, un mīti par Kastoru un Polidevku, Remu un Romulu ir tikai šo leģendu atbalsis. Zvaigznājs tik tiešām attaisno savu nosaukumu – atgādina divu blakus stāvošu cilvēku figūras. Zvaigznes Kastors un Polluks ir figūru galvas. Senie grieķi šīs zvaigznes nosaukuši par godu Zeva dēliem – dvīņiem Kastoram un Polidevkam (latīniskā variantā Polluks). Laika gaitā Dvīņu simbols ir “pārdzīvojis” daudzas modifikācijas, piemēram, arābi tam bija izvēlējušies pāvu.
Vēzis
Zodiaka saimē visneievērojamākais zvaigznājs. Ēģiptieši to dēvēja par Skarabeju (vabole, kuru ēģiptieši uzskatīja par kukaiņu valstības valdnieku, par Mūžīgās Dzīves simbolu). Vēža zīme saistīta ar vasaras saulgriežiem. Izejot cauri zvaigznājam, Saule, pamazām saīsinot dienas, it kā sāk virzīties “atpakaļgaitā” uz rudens un ziemas mājām. Bet grieķu mīts vēsta, ka vēzis esot iekniebis Hēraklam kājā tieši tai brīdī, kad tas cīnījies ar hidru. Hērakls vēzi dusmās saminis, bet vēlāk Hēra to pažēlojusi un pacēlusi debesīs.
Lauva
Sauli bieži attēloja un attēlo kā spīdekli ar gariem, krēpēm līdzīgiem stariem. Runājot par Lauvas nozīmi, Roberts Hjutons Brauns raksta, ka 21. jūnijā, kad Saule atrodas vasaras saulgriežos, Lauvas zvaigznājs, kurš atrodas Saulei priekša, it kā ved to un palīdz tai ar savam ķepām pacelies augšup pa Zodiaka loku. Šī izdomātā saikne starp zvaigznāju un spīdekļa atgriešanos sava varas un slavas vieta – Debesu Loka virsotne – bija pietiekams iemesls, lai senas tautas tik ļoti pielūgtu Lauvas zvaigznāju.
Lauva godināts gan austrumu, gan rietumu puslodē un to darījuši kā ēģiptieši, tā meksikāņi… Arī Britānijas Augstākais Druīds tika attēlots kā lauva. Šumeri šo zvaigznāju jau pazinuši pirms pieciem tūkstošiem gadu, bet antīkais mīts saista to ar lauvu, kurš nogalināja Hēraklu. Zvaigžņu izvietojums zvaigznājā tik tiešām atgādina gulošu lauvu. Tā “galvu” nereti mēdz dēvēt par “Sirpi”.
Jaunava
Jaunavas (latīņu valodā – Virga) zvaigznājs zodiaka joslā meklējams starp Lauvu un Svariem. Spožākā zvaigzne tajā ir Spika (tulkojumā no latīņu valodas – “koloss”). Mītos Jaunava ir mīlestības un mātišķuma simbols.
Svari
Svaru zvaigznājs, rudens ekvinokcijas laiks. Svari sašūpojas un… Saules ripa sāk savu ceļu uz ziemas mājām. Laikos pirms Kristus šai zvaigžņu kopai bijis cits nosaukums – Klaudijs Ptolomejs to savos darbos minējis kā Skorpiona „spīles”. Tikai neilgi pirms kristīgās ēras sākuma romieši tai devuši pašreizējo vārdu. Svari zodiakā simbolizē izvēles spēku, cilvēka spēju vienu problēmu līdzsvarot citai…
Pirms miljoniem gadu, kad cilvēce vēl tikai veidojās, cilvēks nepazina ne labo, ne ļauno. Šīs īpašības viņš iepazina tikai tad, kad dievi iesēja viņā saprāta sēklu. Paracelzs savulaik rakstījis, ka cilvēku ķermeni veidojot elementi, dvēseli – zvaigznes, bet gars nāk no Dieva.
Skorpions
Viss zvaigznājs “peldas” Piena ceļā. Skorpions ir slēptas garīgās gudrības simbols, bet kādreiz senatnē tas tika dēvēts par ļaunu tenkotāju, kā arī par Čūsku. Šai zīmei ir trīs dažādi simboli. Visizplatītākais – jau minētais Skorpions, otrs, mazāk izplatīts, Čūska, trešais, visretāk sastopamais, – Ērglis. Te jāpiebilst, ka zvaigžņu izvietojums zvaigznājā vienādi līdzinās gan skorpionam, gan lidojošam putnam.
Strēlnieks
Strēlnieka zīme ir Kentaurs. Sarežģīta būtne – puse zirgs, puse cilvēks. Turklāt Kentauram rokās ir uzvilkts loks, un bulta tiek tēmēta kaut kur zvaigžņu tālumā. Strēlnieks demonstrē divus dažādus principus. Pirmkārt, viņš ataino cilvēka garīgo evolūciju, cilvēciskās dzīvības formas rašanos no dzīvniekiem. Otrkārt, tas ir centienu un ambīciju simbols (kā nekā Kentaurs bultu mērķē zvaigznēs). Taču tas nenozīmē, ka cilvēciskā radība izvirza sev mērķus, kurus nespēj sasniegt. Grieķu mitoloģijā zvaigznājs saistīts ar kentauru Krotosu, kurš bijis slavens mednieks.
Mežāzis
Senatnē to dēvēja par Zivi-Kazu, un tāds tas attēlots arī daudzās vecās zvaigžņu kartēs. Vēl to dēvēja par Nā*es Māju, jo ziemā dzīvībai ziemeļu puslodē ir visvājākās izpausmes. Arī Mežāzis ir ļoti sarežģīta būtne: tam ir āža galva un ķermenis, bet zivs aste. Visnotaļ interesantu skaidrojumu šim simbolam savulaik paudis Džons Kouls traktātā par Zodiaku Ēģiptē. Viņaprāt, Mežāzis apbrīnojami precīzi attēlojot Babilonas monumentālās būves, kas paceļas zemās un purvainās vietās (simbolā – zivs aste), bet āža ragi simbolizējot divas pilsētas – Ninēviju un Babilonu, no kurām pirmā uzcelta Tigras, bet otra – Eifratas krastos. Apvienojošais (Mežāzis kopumā) ir tas, ka abas šīs pilsētas pakļautas vienai varai.
Ūdensvīrs
To dēvē arī par Ūdensnesēju vai Cilvēku ar ūdens krūzi uz pleca, kas tiek pieminēts Jaunajā Derībā. Austrumu tautas kā simbolu itin bieži izmanto tikai pašu trauku ar ūdeni. Zodiakā zvaigžņu kopa ieņem vietu starp Mežāzi un Zivīm. Senajiem Šumeriem Ūdensvīrs bija viens no svētākajiem zvaigznājiem, jo tas personificēja debesu dievu Aunu, kurš deva zemei dzīvinošo ūdeni. Par Ūdensvīru šo zvaigznāju dēvēja arī sengrieķu astronoms un matemātiķis Klaudijs Ptolomejs, un attēloja to kā jaunekli, kurš no krūzes Dienvidu Zivij lej mutē ūdeni.
Zivis
Zivs laikmetā dievišķais simbols bija zivs un Saules dievība tika barota ar divām nelielām zivtiņām. Dieviete Izida tika attēlota ar zivi uz galvas, bet indiešu Krišna vienā no savām iemiesošanās reizēm ierodas no zivs mutes. Arī Jēzus Kristus bieži tika dēvēts par Cilvēku Zvejnieku, un šajā sakarā Džons Lundijs rakstīja, ka vārds “zivs” ir vārdu Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Krustā sistais Glābējs saīsinājums. Svētais Augustīns, piemēram, šo versiju pamato šādi: ja savieno piecu grieķu vārdu, kas nozīmē Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Glābējs, sākuma burtus, izveidojas vārds, kura nozīmē ir „Zivs”. Kristietības simbolikā zivs zīme bija visagrīnākā, un, ja tā parādījās smiltīs, tas nozīmēja, ka viens kristietis dara zināmu otram kristietim par savu klātbūtni.
