Senos laikos smaržas galvenokārt lietoja, lai nomāktu nepatīkamu ķermeņa smaku, kas radās, ilgāku laiku nepieņemot ūdens peldes. Mūsdienās smaržām saglabājusies tikai viena funkcija – priecēt, uzlabot noskaņojumu, radīt pacilātību.
Industrijas pārstāvji mums iegalvojuši: ja tavā somiņā nav pasaulslavena zīmola smaržu flakoniņa, tevis nav vispār. Jāņem gan vērā, ka mūsdienās šo produktu gatavo no ķīmiskiem savienojumiem, kuru nosaukumus pat grūti izrunāt. Vienā izstrādājumā var būt pat vairāki simti dažādu vielu. Līdz ar to loģisks ir jautājums – vai iesmaržinoties nenodarām ļaunu organismam? Vai, izsmidzinot bagātīgu smaržūdens devu, nekaitējam arī tiem, kas līdzās?
Ideja rodas galvā
Smaržu radīšanas process noteikti ir māksla, uzsver akciju sabiedrības Dzintars parfimēre Natālija Stasjukeviča. Uzņēmums, ražojot parfimēriju, izmanto 15–60 sastāvdaļu. Parfimēru grūtākais uzdevums ir savienot dažādas izejvielas tā, lai panāktu patīkamu aromātu. Turklāt vienam tas var šķist patīkams, bet otram izraisīt nepatīkamas, pat šķebinošas asociācijas. Parfimērijas pasaule ir ļoti plaša – tajā ir gan saldie, gan svaigie, pikanti rūgtie, austrumnieciskie, šipra, koksnes, fužēra un citi aromāti.
Ideja par to, kādas smaržas parfimērs vēlas radīt, dzimst viņa galvā. Aprakstīt šo ideju būtu sarežģīti. Kā lai, piemēram, izskaidro sēņu zupas smaržu cilvēkam, kurš to nekad nav baudījis? Līdzīgi ir parfimēra darbā. Viņš var teikt, ka vēlas izveidot aromātu, kas smaržo kā mežs pēc tikko nolijuša lietus.
Smaržu radīšanas process notiek ar juveliera precizitāti. Maisot kopā dažādas izejvielas, parfimērs mēģina iegūt sākotnēji iecerēto aromātu. Turklāt smaržām, parfimērijas ūdenim un tualetes ūdenim būtisks ir ne tikai sākotnējais aromāts jeb, parfimēru valodā runājot, virsējās notis, bet arī sirds notis un beigu notis, kas jūtamas pēc kāda laika, kad izstrādājums nonācis uz ādas.
Laboratorijā radītajām smaržām vispirms pārbauda aromāta noturību (tajās samērcētu marlīti notur 80 stundas). Pēc tam jauno izstrādājumu vērtē 320 ļaužu no četrām dažādām vecuma grupām. Kad veiktas arī citas pārbaudes, sākas ražošana lielos apjomos. Katru aromātu nostādina līdz pat 20 dienām, pēc tam saldē, filtrē un fasē. Parfimērijas sastāvs ir noslēpums, saka Natālija Stasjukeviča, taču uz etiķetes obligāti jānorāda spirts un ūdens, ja tas pievienots, šķīdinātāji, smaržu kompozīcija – parfum vai fragrance, alergēni (pavisam reģistrēti 26 alergēni), ja to daudzums pārsniedz regulā noteikto.
Bieži vien Dzintara pārstāvjiem jautā, kāpēc no apgrozības izņemts kāds populārs produkts, piemēram, padomju gados ļoti iecienītās vīriešu smaržas Rīdzinieks vai sieviešu smaržas Burve. Natālija stāsta, ka daudzas parfimērijas kompozīcijas nācās mainīt vai pārtraukt to ražošanu, kad mainījās likumdošana un vairs nedrīkstēja izmantot dzīvnieku izcelsmes produktus. Piemēram, ambra ir ļoti vērtīga izejviela parfimērijas ražošanā, kas veidojas vaļa barības traktā, dzīvniekam atvemjot. Sākotnējā smaka ar laiku pārvēršas patīkamā muskusa smaržā. Patlaban ambras aromātu sintezē mākslīgi. Turpretī agrāk, lai to iegūtu, nogalināja vaļus un ambru tirgoja par lielu naudu. Līdzīgi ir ar tādu izejvielu kā cibetīns. To iegūst no cibetkaķu dziedzeriem. Briesmu brīdī kaķis izšļāc šo vielu, lai aizbiedētu ienaidnieku. Tā smird patiešām riebīgi, bet, pievienota parfimērijai, rada ilgstošu noturību.
