Viņa izteica savas pēdējās vēlēšanās, kādu dziesmu vēlējās dzirdēt fonā, kuras lūgšanas vēlējās, lai tiek lasītas un kādā apģērbā viņa vēlas būt apglabāta. Sieviete arī izteica vēlmi tikt apglabātai ar savu mīļāko Bībeli. Mācītājs visu bija pierakstījis un jau taisījās doties, bet, tad kundze ierunājās: “Ir vēl kāda lieta.”
“Kāda tā ir?” mācītājs jautāja.
“Tas ir ļoti svarīgi,” sieviete turpināja. “Es vēlos, lai mani apglabā ar dakšu labajā rokā.”
Mācītājs stāvēja apmulsis un nezināja ko teikt, bet, tad paskaidroja: “Godīgi sakot, esmu neizpratnē par šādu lūgumu.”
Sieviete sāka paskaidrot: “Visus šos gadus, kad esmu apmeklējusi baznīcas sociālos pasākumus un vakariņas, es vienmēr atceros, ka pēc galvenās maltītes daļas kāds pieliecas un pasaka “Paturi dakšiņu!” Tā bija mana mīļākā vakariņu daļa, jo zināju, ka kaut kas labāks vēl tikai sekos, piemēram šokolādes kūka vai ābolu pīrāgs. Kaut kas ļoti gards un ar pildījumu!
Tāpēc es vēlos, lai manā rokā ir dakšiņa un cilvēki jautātu: “Kāpēc viņas rokā ir dakšiņa?” un es vēlētos, lai Jūs atbildat: “Paturiet savas dakšiņas, jo labākais vēl tikai sekos!”.”
Mācītāja acīs sariesās asaras, jo viņš zināja, ka šī visticamāk ir pēdējā reize, kad viņš satiek šo sievietei. Bet viņš arī apjēdza to, ka kundzei ir labāka izpratne par paradīzi- viņa ZINĀJA, ka kaut kas labāks vēl tika sekos.
Bēres noritēja tieši tā, kā kundze bija vēlējusies. Visi bija neizpratnē par dakšiņu, bet, kad mācītājs atstāstīja sarunu ar nelaiķi, tad viņš zināja, ka cilvēki vēl ilgi par to domāt. Jo viņš pats vairs to nespēja aizmirst. Katrreiz, kad viņš pasniedzās pēc dakšiņas, tā viņam liegi atgādināja, ka labākais ir vēl tikai priekšā …
Avots: trendingstylist.com
