“Es ļoti bieži gāju uz viņas mājām, lai pasauktu ārā Frenku, un viņu mammai es jau sāku apnikt. Viņa teica, ka es neejot pie Frenka, bet gan pie Airīnas, un viņai bija taisnība”, atceras Tomass.
Airīna viņu bija tā apbūrusi, ka Tomass draugu vietā izvēlējās viņu.
“Es gandrīz sastrīdējos ar vienu draugu Airīnas dēļ. Viņš teica, ka Airīna būs viņa meitene, bet es teicu – nē, viņa būs mana. Lai arī mēs abi mīlējām vienu meiteni, mēs bijām labi draugi.”
Līdz 1931. gadam viņi bija pilnīgi nešķirami, bet 1941. gadā 19 gadus vecajam Tomasam bija jādodas palīgā karavīriem frontes līnijā. Par laimi, viņš atgriezās sveiks un vesels, un pāris atkal varēja būt kopā. Drīz vien viņi uzsāka kopdzīvi un 1945. gadā saderinājās, bet šogad viņi atzīmē 70. kāzu gadadienu.
“Visu dzīvi mēs viens pret otru esam izturējušies ar cieņu un labām manierēm, un es domāju, ka daudzi jaunieši no tā varētu mācīties.” Stāsta 93 gadus vecais Tomass. Viņš uzskata, ka tas ir svarīgāk par visu, un šīs divas lietas viņus ir noturējušas kopā gan priekos, gan bēdās.
“Kad es biju jauns, man tika mācīts, ka sievietes ir jārespektē, un ja tu redzi sievieti uz ielas, piemēram, kādu no savām skolotājām, tu nevilcinoties noņem cepuri viņas priekšā, citādi būsi nepatikšanās. Es vienmēr esmu cienījis Airīnu, viņa ir dārgākais, kas man ir šajā dzīvē. Varbūt dažās lietās esmu kļūdījies, un viņa tāpat, taču beigās mēs vienmēr visu esam atrisinājuši.”
Neskatoties uz cieņu un labajām manierēm, Tomass norāda, ka viņa mīlestība pret sievu ir kas tāds, ko viņš lolos vienmēr. “Arī pēc visiem šiem gadiem mēs joprojām esam iemīlējušies. Man viņa joprojām ir, un es ar viņu lepojos. Ja man būtu iespēja to darīt vēlreiz, es atkal un atkal apprecētu tieši to pašu meiteni.”
Avots: womansday.com
