“Es sēžu slimnīcas gultā, gaidot abu savu krūšu operāciju. Dīvaini, taču es jūtos laimīga. Līdz šim man nav bijušas problēmas ar veselību. Man ir 69 gadi… Pāris stundu laikā es esmu redzējusi vairākus desmitus pacientu invalīdu ratiņos, kuriem ir vēzis. Un nevienam no viņiem nebija vairāk kā 17 gadu…”
Tas ir citāts no manas vecmāmiņas dienasgrāmatas, rakstīts 1977. gada 16. septembrī. Es to nokopēju apmēram 10 gadus atpakaļ un tas man vienmēr atgādinās par to, ka vienmēr ir kaut kas, par ko varu būt pateicīgs.
Un, neatkarīgi no tā, cik labi vai slikti es jūtos, man katru rītu jāpamostas un jābūt pateicīgam par dzīvi, tāpēc, ka kāds cits šobrīd kaut kur izmisīgi cīnās par to.
Patiesība ir tajā, ka laime nav problēmu neesamība, bet spēja satikties ar tām aci pret aci. Iedomājies tās visas brīnišķīgās lietas, kuras spētu aptvert tavs prāts, ja nebūtu aizņemts ar Tavu cīņu. Vienmēr skaties uz to, kas tev ir, tā vietā, lai skatītos, ko esi pazaudējis.
Lūk, nedaudzi atgādinājumi, kas motivēs tevi brīžos, kad tev tas nepieciešams un kad ir grūti, šķir lapu tālāk, lai tos lasītu:
