Vecmāmiņas senākos laikos lietoja priekšautu, lai pasargātu savas kleitas no nošmulēšanās. Daudz vieglāk bija izmazgāt priekšautu, nevis kleitu, jo kleitas bija tikai pāris, tāpēc tās vajadzēja saudzēt. Kā arī tas ļoti labi noderēja, lai no plīts noceltu karstos katlus un pannas.
Tas bija brīnišķīgs kabatlakatiņš, kad vajadzēja noslaucīt bērna asaras vai pat atsevišķos gadījumos, iztīrīt bērna ausis.
Kad sievas devās uz vistu kūti, tad priekšauts noderēja olu pārnēsāšanai. Kā arī, kad ciemos ieradās viesi, tad kautrīgie bērni viegli varēja pašmaukt zem priekšautiem un paslēpties. Bet kad vecmāmuļai kļuva vēsi, viņa varēja tajā ietīt savas rokas un sasildīt tās.
Priekšauts bija sava veida groziņš, kad tajā tika nesti dažādi dārzeņi no tīruma. Kad pienāca rudens, tad no ābeļdārza āboli ieceļoja mājā ar vecmāmiņas priekšauta palīdzību.
Ko tur liegties- arī, kad ieradās negaidīti ciemiņi, tad bija pārsteidzoši redzēt, cik putekļus var notraust ar tādu vienu priekšauta malu, pāris sekunžu laikā.
Kad vakariņas bija gatavas, tad vecmāmiņa izgāja uz lieveņa un māja ar savu priekšautu vīriem, kuri strādāja tīrumā. Tā viņi zināja, ka ir laiks doties uz maltīti.
Tā bija īpaša ikdienas sastāvdaļa, kas bija daudz vairāk, nekā tikai priekšauts. Tā bija neatņemama vecmāmiņas ikdienas sastāvdaļa.
Kad tika izcepts pīrāgs, tad arī ar priekšauta palīdzību tas tika nolikts uz palodzes, lai atdziest. Tagad sievas uz palodzes liek pīrāgus, lai tie atkustu.
Priekšauts ir daudz vairāk, kā auduma gabals- tas saistās ar sniegtajām rūpēm un mīlestību.
Avots: trendingstylist.com