Pirms trīsdesmit gadiem jūs varējāt būt ļoti labs speciālists un nopelnīt tikai kripatiņas. Visi to zināja. Tāpēc Kārlis sāka savu uzņēmējdarbību. Nopirkt par zemāku cenu, pārdot dārgāk. Mīlestība pret eksaktajām zinātnēm palika tikai kā hobijs. Man bija jāpelna iztika. Es arī atteicos no savām vēlmēm un sāku palīdzēt savam vīram. Meita auga, viņai nekas netrūka. Bet mēs vienmēr baidījāmies zaudēt vienā mirklī to, ko bijām ieguvuši. Tādi bija laiki.
Pēc 2 gadiem mums piedzima dēls. Mēs jau bijām mazliet iekārtojušies šajā dzīvē, bijām kļuvuši nobriedušāki un uzņēmuši apgriezienus. Mēs pat varējām lepoties ar importa autiņbiksītēm, kuras tajā laikā bija reāls trūkums. Nostādījām sevi uz kājām, izturējām 2 šausmīgus periodus, kad no dzīvokļa vienkārši pazuda nauda, atvērām savu uzņēmumu. Tad, kad valstī viss sāka vairāk vai mazāk uzlaboties, mēs beidzot nedaudz atslābām.
Bērni uzauga un izveidoja savas ģimenes. Varējām atļauties atpūsties ārzemēs, iet uz restorāniem. Uz koncertiem gāju no citām valstīm atvestās kleitās. Vīrs sāka interesēties par medībām un braukšanu ar visurgājējiem. Veselība lika man justies labi un izbaudīt dzīvi pilnībā.
Viss bija labi, līdz nesenam laikam. Vīrs sāka klepot, pie vainas bija viņa sliktais ieradums, taču viņš tam nepievērsa uzmanību. Un tad kā zibens no skaidrām debesīm viņš uz pāris dienām devās uz slimnīcu. Iznākt no slimnīcas viņam neizdevās. Mūs pameta ģimenes tēvs. Bērni raudādami nāca atvadīties. Līdzjūtību man izteica arī radinieki un draugi. Mūsu stiprā ģimene piedzīvoja neatgriezenisku zaudējumu.
Otrais sitiens bija vīra testaments. Acīmredzot Kārlim bija aizdomas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, un pat uzrakstīja atvadu vēstuli, kas vienmēr atradās advokāta seifā. Tajā viņš teica, kā viņš mūs visus mīl, cik ļoti mēs viņam esam mīļi. Viņš teica, ka atceras visus savas dzīves visdārgākos mirkļus. Un viņi visi bija saistīti ar mums.
Lasi arī: Gribēju šķirties no vīra neuzticības dēļ, bet vecāki iejaucās un aizliedza
Un viņš arī atvainojās. Viņš atvainojās, ka neko neatstāja meitai, viņai jau ir labs vīrs, savs dzīvoklis un mašīna. Lūdza dēlam arī piedošanu, jo iedevām izcilu izglītību un nepieciešamās zināšanas. Tagad viņš pelna labu naudu. Bet lielākā daļa vārdu bija adresēti man.
Galu galā, pēc viņa gribas, arī es paliku bez nekā. Nē, es vienalga paturēju savu daļu no biznesa. Bet viņa puse un pat nedaudz naudas, tas viss bija paredzēts sievietei, kuru es nepazinu. Viņai tā bija vajadzīgāka, pēc vīra teiktā. Un es varēju tikai liet asaras un brīnīties, ko tas viss nozīmē.
Es satiku Evu. Jauna, skaista. Viņa absolūti neko neteica par sevi. Vecumā – ne vecāka par manu dēlu. Bija skaidrs, ka viņai nebija vēlēšanās ar mani runāt. Es jau sapratu, ka tā nebija makšķerēšana, kur vīrs devās. Beidzot man atklājās, kur pazuda mans vīrs, kad viņš pavadīja laiku ar “draugiem”. Bet kāpēc?
Mēs visu mūžu esam bijuši atvērti viens otram. Es mēģinātu saprast. Varbūt nepiedotu. Bet saprast – tieši tā. Par kādiem nopelniem tēvs var neatstāt neko saviem bērniem un sievai par labu kādai svešiniecei? Es to nemaz nesaprotu. Viņš varēja dzīvot atsevišķi sava prieka pēc. Un tā, varbūt sirds neizturēja morālo spiedienu?
Ko tagad darīt, es nezinu. Varbūt vērsties tiesā. Es domāju, ka mana situācija ir skaidra kā diena. Pat ja man neizdosies kaut ko sasniegt, es vismaz uzzināšu šīs dāmas attiecību vēsturi ar savu vīru. Godīgi sakot, es nedomāju, ka viņa spēs pastāstīt kaut ko absolūti pārsteidzošu, bet dzīve neziņā, kā izrādījās, nav priekš manis.