Mans dēls apprecēja sievieti ar diviem bērniem un gribēja viņus atvest uz manu dzīvokli, bet es atteicos

Lasītāja: Sveiki! Mani sauc Antoņina. Man jau ir 67 gadi, esmu atraitne. Nekad neesmu rakstījusi, stāstījusi svešiniekiem par savām raizēm. Bet mani aizrāva tas, ka jūs stāstāt dažādus stāstus par dēliem, meitām, vecākiem, brāļiem, māsām. Saprotu, ka ne man vienīgajai ir nemiers pieaugušo bērnu dēļ. Varbūt tas nevienam nav interesanti, bet es izlēmu ar to padalīties – un vai nu no tā kļūs vieglāk, vai arī es izdomāšu, kā būt …

Stāsti par dēlu

Mēs ar vīru izaudzinājām divus bērnus. Es esmu bez viņa sešus gadus. Ja Sergejs būtu dzīvs, diez vai šī problēma būtu radusies… Manā stāstā ir vairāk par manu dēlu, bet man būs arī jāpastāsta par savu meitu un vedeklu.

Valērijs apprecējās 37 gadu vecumā, paņēma sievieti ar diviem bērniem. Es biju pret: ar savējiem nav viegli, un šeit ir divi sveši cilvēki, bērni, abi jau bija skolā. Bet viņš manī neklausīja, saka, viņam jādzīvo – jāizlemj. Bet viņš dzīvoja pie manis pirms laulībām. Un tad nolēma Gintu un viņas dēlus atvest uz manu dzīvokli. Viņa arī ir bez savas dzīvesvietas.

Teikšu uzreiz, kad mana meita Nadīne apprecējās, mans vīrs un savedēji nopirka dzīvokli jauniešiem, pirkšanā piedalījās arī bērni. Un tagad viņi man ļoti palīdz. Jā, un es esmu ar savedēju, kad Nadīne un viņas vīrs ir aizņemti, mēs pārmaiņus pieskatām viņas mazmeitu, mēs viņu paņemam pēc skolas, vedam uz mākslas skolu un dejām…

Valērijs mani centās pierunāt vairāk nekā vienu reizi. Sakot, ka man būs jautrāk, kad dzīvosim kā liela ģimene. Nebija, nebija, un sākās jautrība. Nē! Jā, un es neticēju, ka Gintai ir patiesas jūtas pret manu dēlu. Teicu, ka gribu mieru, padzīvošu viena, un ieteicu pirkt dzīvokli uz kredīta, jo paši teica, ka katram ir uzkrājumi, kas pietiek ne tikai pirmajai iemaksai, bet arī vairākiem nākamajiem. Bet viņi atteicās. Viņi īrējot vienu no lētākajiem.

Lasi arī: Sevi cienoša saimniece nekad neceps bietes borščam, jāgatavo savādāk

Ginta savu nevēlēšanos iegādāties mājokli uz kredīta motivēja ar to, ka viņa nevēlas to dalīt šķiršanās laikā, no kā viņa it kā baidās. Protams, es neizrādīju, ka neticu šim skaidrojumam.

Zvanīt dēlam

Pēc pāris dienām piezvanīju dēlam un teicu, ka neticu Gintas patiesumam un, lai viņi nesapņo par manu dzīvokli. Pateicu, ka vispār varu nokārtot tā, lai pie manis viņi nespertu ne kājas. Pēc šīs sarunas pāris mēnešus pie manis viņi nerādījās. Arī es nelikos ne zinis.

Pēc Jaunā gada viņi atkal sāka nākt, viņi nesa gardumus. Nedēļas nogalēs un svētku dienās mums bieži ir ģimenes vakariņas. Mēs pulcējamies tagad pie manis, tad pie savedējiem. Mazmeita un Gintas dēli gandrīz uzreiz atrada kopīgu valodu. Un labi. Viņiem nav ko dalīt… Un tad pēkšņi vedekla lūdza atļauju nofotografēt mana dzīvokļa plānu. Kad jautāju, kāpēc, viņa atbildēja, it kā, lai sastādītu tāmi – it kā te gribot taisīt remontu. Es neko neteicu par remontu, es neko neprasīju…

Es nolēmu noskaidrot, kas ir kas. Un Valērijs, slēpdams acis, teica, ka, tā kā Nadīnei ir dzīvoklis, tad man vajadzētu doties pie viņas… Teikt, ka esmu šokēta par šādu atbildi, nozīmē neteikt neko. Bet es, savācot visu savu pacietību, lūdzu, lai viņi vairs neatgriežas pie šīs tēmas.

Stāsti par dēlu: ko jūs par to domājat?

Pagāja vairākas dienas, un Valērijs parādījās kopā ar meistariem. Tad es neizturēju un visu izstāstīju meitai. Nadīne piezvanīja brālim, teica, ka neatteiksies no savas daļas, kas nozīmē, ka būs divi mantinieki, bet līdz tam laikam kā iet līdz mēnesim. Tāpēc labāk uzmet lūpu, nopērc dzīvokli uz kredīta, atmaksā pamazām un liec mani mierā.

Un jā, viņi nopirka dzīvokli. Un pēc tās sarunas viņi nenāk un nezvana. Apvainojušies… Viņu griba. Bet vai man nav taisnība? .. “

Tāds ir stāsts. Šķiet, iemesls, kāpēc māte nevēlas dēlu ielaist savā dzīvoklī, ir vienkāršs. Bet vai tas tiešām ir tik vienkārši?