Viens no bēdīgajiem stāstiem, kurus psihoterapeitiem un psihologiem nākas dzirdēt terapijas laikā – stāsts par meiteni, kurai pārāk agri nācies pieaugt.
Meiteni, kurai nācies kļūt par māti savai infantilajai mātei, jo atvasei nebija citas izvēles, ne tiesību izteikt savas vēlēšanās. Meiteni, kurai nebija bērnības.
Tā notiek ģimenēs, kur māte spēlē upura lomu, kura pārāk daudz tiecas pēc mīlestības un atbalsta – tik daudz, ka atņem šīs tiesības meitai (tā vietā, lai viņai kaut ko sniegtu, viņa tikai ņem un pieprasa). Izsalkums, ko meita nekad nespēj apmierināt, bet viņa vienalga nesīs sevi kā upuri uz altāra pašas mātei – uzliks uz saviem sīkajiem bērna pleciņiem atbildību par otra laimi. Kļūstot viņai par emocionālo atbalstu, labāko draudzeni un psihoterapeitu, sniedzot beznosacījuma mīlestību.
Meita aizmirst par sevi, apspiež savas vajadzības, kas nepieciešamas attīstībai, lai mācītos apmierināt mātes vēlmes un “saturētu” mātes jūtas, t.i., nodarbotos ar mātes pienākumiem.
Lasi vēl: Māsas par saviem kuplajiem matiem: “Tas patiesībā ir vienkāršāk, nekā daudzi iedomājās”!
Šķir lapu, lai lasītu tālāk!
