Mēs dzīvojam laikā, kurā sabiedrība noveco. Arī Latvijā, tāpat kā citās pasaules labklājības valstīs, pieaug vidējais mūža ilgums un līdz ar to palielinās pensionēšanās vecums. Šodienas strādājošie pēc 63 gadu vecuma sliekšņa pārkāpšanas vairs nevar rēķināties ar mierīgu atpūtu, rušinoties dārzā un rūpējoties par mazbērniem.
Diemžēl vai par laimi, jāstrādā būs ilgāk. Daudz nozīmīgāki kļūst arī pašu iedzīvotāju ieguldījumi uzkrājumu veidošanā, lai nebūtu jāpaļaujas tikai uz valsts nodrošināto pensiju, ar kuru, visdrīzāk, nepietiks iepriekšējās dzīves kvalitātes nodrošināšanai. Individuālu uzkrājumu veidošanas nepieciešamību paredz arī Latvijas trīs līmeņu pensiju sistēma.
Par piemērotāko metodi uzkrājumu veidošanā un pārtikušu vecumdienu nodrošināšanā jādomā savlaicīgi. Tas nozīmē – jau tagad. Sabiedrības pārmaiņu radītās sekas draud ar pieaugošu sociālo nevienlīdzību, jo tagad strādājošie, maksājot kredītus, dzīvojot šodienai un atliekot uzkrājumu veidošanu uz vēlāku laiku, var nepaspēt izveidot būtiskus iekrājumus līdz vecumdienu sasniegšanai. Šīs paaudzes var attapties vēl drūmākā finansiālā stāvoklī nekā šodienas pensionāri – īpaši tie, kas nevarēs atļauties pensionēties, taču veselības problēmu vai citu apsvērumu dēļ arī nespēs turpināt pilnas slodzes darbu. Tāpēc ir svarīgi, lai vēlme un motivācija veidot uzkrājumus rodas līdz ar darba gaitu sākšanu. Kādam tās ir regulāras iemaksas pensiju 3. līmenī, citam uzkrājošā apdrošināšana vai ieguldījumi fondos un akcijās. Galvenais, lai vienīgais “plāns” nākotnei nebūtu laimests loterijā.
Svarīgs aspekts šajā ziņā ir arī emocionālais faktors – 63 gadus vecie iedzīvotāji jau tagad vairs nejūtas kā pensionāri šī vārda klasiskajā izpratnē. Šīs vecuma kategorijas ļaudis nereti turpina strādāt un būt sociāli aktīvi, bet par vecumdienām sabiedrībā sāk uzskatīt laiku tikai krietni pēc 70. Attālinoties pensijas vecumam, arvien aktuālāka kļūst nepieciešamība atrast jaunu definīciju vecumam pēc 60. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka kategorizēt jaunu vecuma grupu ir visai mazsvarīga nodarbe, tomēr piešķirtie apzīmējumi spēcīgi ietekmē to, kā mēs uztveram konkrētu vecuma grupu pārstāvjus. Ņemot vērā, ka par jauniešiem Eiropā tiek dēvēti cilvēki vecumā līdz 35 gadiem un pat pēc tam, veidojas situācija, ka jaunieti no pensionāra šķir vairs tikai 20-30 gadi. Jauna apzīmējuma piešķiršana cilvēkiem vecuma grupā no 60 līdz 75 gadiem radītu būtiskas izmaiņas sabiedrības attieksmē. Tas mudinātu raudzīties uz dzīvi pēc 60 citādi, turklāt sākt darīt to savlaicīgi.
Izceļot vecuma grupu, kas apzīmētu spējīgus un mentāli jauneklīgus seniorus kā īpašu, atsevišķu dzīves fāzi, mēs varētu mainīt sabiedrības un attiecīgi arī darba devēju attieksmi pret šo vecuma kategoriju. Neraugoties uz to, ka mūsdienu sešdesmitgadnieki kļūst arvien jauneklīgāki, viņu vēlme un iespējas turpināt strādāt pilnu slodzi var samazināties. Lai šajā vecumā nebūtu jāuztraucas par izdzīvošanu, kā arī pietiktu laika baudīt dzīvi, ceļojot, nodarbojoties ar vaļaspriekiem un auklējot mazbērnus, jāsāk uzkrāt jau tagad. Par to vēlāk būsi sev ļoti pateicīgs.