Heizelei ir tikai 48 gadi, bet viņas aknas jau ir atteikušās sadarboties ar viņas organismu, tādēļ ārsti viņai dod vēl tikai dažus mēnešus, ko dzīvot.
Birnija saka, ka nevēlas nekādu žēlastību – “Es to esmu nodarījusi pati sev, tā ir mana vaina,” saka Heizele.
Bet ar lielu apņemšanos viņa vēlas izstāstīt savu stāstu, lai vismaz mēģinātu citus izglābt no šāda likteņa – “Ja mans stāsts var izglābt vismaz vienu cilvēku, tas ir pēdējais, ko es vēlos savos atlikušajos mēnešos.”
“Ļaunums, ko es pati sev esmu nodarījusi, ir tik slikts, ka es vēlos brīdināt citus cilvēkus. Man ārsti visu laiku atgādināja, lai es beidzu dzert, bet es nebeidzu. Nav augstākas cenas, ko maksāt par to, ko es maksāju tagad. Es vairs nebūšu šeit, lai satiktu savu mazbērnu, kurš piedzims decembrī. Manai meitai vajadzēs māti, kura palīdzēs, bet es nebūšu tur. Es ļoti vēlētos to bērniņu paturēt rokās, es viņu lutinātu un lutinātu – kā vecmāmiņām to nākas darīt. Es jūtos par to vainīga katru dienu.”
Heizelezaudēja cīņā ar alkoholu pirms 10 gadiem, kad viņas partneris un bērnu tētis nomira. Briesmīgākajos brīžos viņa dzēra – litrus un litrus stipra sidra.
“Viņa nāve bija mans ierocis,” viņa saka – “Viņš bija mans stiprais mūris.”
Gadu pēc gada kļuva aizvien ļaunāk. Tagad viņas aknas nestrādā pilnībā. Viņai nav iespējams aknas transplantēt, tādēļ ārsti nevar darīt neko. Jebkuru dienu viņai var nākties iegulties slimnīcā, lai sagaidītu savu nāves dienu.
Ārsti dara visu, lai ļautu Heizelei justies komfortablāk. Birnija arī cieš no anēmijas, atmiņas zudumiem un muskuļu vājuma, kā arī viņai ir nepieciešama palīdzība staigājot.
Heizele vēl joprojām dienā izdzer divas glāzes vīna. Tas palīdzot alkohola abstinences simptomiem.
Viņa vēlētos nomirt mājās, bet tas nebūšot iespējams. “Es mocītos pārāk lielās sāpēs,” saka Heizele.
“Es pavadu ļoti daudz laika ar saviem bērniem – vismaz es nomiršu zinot, ka viņi mani mīl. Tas ir lielākais, ko māte var vēlēties.”
Avots: www.mirror.co.uk
Atkarīgie cilvēku jau parakstījuši savu nāves spriedumu, jo tā nav normāla , kvalitatīva dzīve, bet eksistēšana un tuvinieku mocīšana.
“nākties iegulties slimnīcā, lai sagaidītu savu nāves dienu.” Nāves dienu var sagaidīt arī mājās…