Nicinājums ir spēcīgas negatīvas jūtas pret kādu vai kaut ko, kas pašos pamatos šķiet slikts un bezvērtīgs.
To var izpaust ne tikai pret atsevišķu personu, bet arī pret kādu no sabiedrības grupām par tās nepieņemamiem uzskatiem, pārliecību, dzīvesveidu, reliģisko piederību vai jebko citu. Nicināšana var parādīties kā atklāti nievājoša attieksme, kad kāds cilvēks spēj sadusmot un riebties vienlaikus, bet tikpat labi tā var būt arī maskēta, taču abējādi šādu attieksmi pret sevi neviens nevēlas piedzīvot un arī pašam dzīvot ar nicinājumu sirdī nav veselīgi. Kā tikt vaļā no nicinājuma, stāsta psiholoģe psihoterapeite Aelita Beitika.
Ikdienas saskarsmē cilvēki nicinājumu izrāda visdažādākajos veidos.
Tas mēdz izskanēt ar aizskarošiem komentāriem, netaktiskām piebildēm, kritiku, tiešu noniecināšanu un apvainojumiem, sarkastiskiem jokiem, kas nepieciešamības gadījumā var tikt attaisnoti ar vēlmi radīt jautru gaisotni. Visiem nicinājuma izpausmes veidiem mērķis ir parādīt, ka kāds nav pelnījis cieņu. Bieži nicinošs nav tas, ko viens saka otram, bet gan kā to pasaka. Nicinājuma komunikācijai ir izteikti negatīva nokrāsa ar izsmieklu un pazemojumu balss intonācijā, pārākumu un vienaldzību acu skatienā. Kāds sevi noliekot “augšā”, otru nostumj “lejā” un izstumj “ārā”. Nicinājums būtu salīdzināms ar dalībnieka izraidīšanu no spēles bez iespējas to turpināt. Nicinājuma klātbūtne partnerattiecībās ir viena no pazīmēm, kas apstiprina nopietnu problēmu esamību. Nereti šķiroties bijušie partneri nespēj pārvarēt aizvainojumu, un tas pāraug tik stiprā naidā un nicinājumā, ka lietišķas saskarsmes uzturēšanai nepieciešamas trešās personas jeb mediatori. Cilvēki nevēlas attiecībās justies slikti un bezvērtīgi, tādēļ nicinošu attieksmi var mēģināt noliegt vai ignorēt, bet laika gaitā neapmierinātība uzkrājas un saēd attiecības. Šā iemesla dēļ jaunas, nesen sākušās attiecības, kurās arī parādās nicinājums, ir lemtas neveiksmei.
Tieksme paust nicinājumu pret kādu vai kaut ko vairāk piemīt tiem, kam raksturīgs kategoriskums attieksmē pret apkārt notiekošo un cilvēkiem.
Nicināšanai piemīt trūkumu vai nepieņemamo nepilnību izcelšana, tādēļ kategoriskas personas nodarbinātas ar iekšēji psiholoģiski skaidra dalījuma “labais” un “sliktais”, “pareizi” un “nepareizi” uzturēšanu. Iecietības trūkums pret cilvēciskajām vājībām un nepilnībām, kā arī koncentrēšanās uz tām un neelastīgi priekšstati par dzīvi un attiecībām iet roku rokā ar nicinājumu. Pārstāt nicināt nozīmē mēģināt uz nicināmo paskatīties citādi. Tas nav viegli, jo prasa agrāko uzskatu korekciju un pārliecības maiņu. Cilvēka uzskati ir daļa no viņa “Es”, tādēļ tikai ļoti nozīmīgi notikumi var vedināt tos pārvērtēt. Radikāli reliģiski grupējumi ar šo spēcīgo negatīvo jūtu palīdzību cenšas savu sekotāju rindās saglabāt neapšaubāmu ticību principiem, kas attaisno naidīgumu, agresiju, vardarbību un terorismu. Vēstures notikumi rāda, ka nicinājuma kultivēšana lielos apmēros noved cilvēkus pie iznīcības, nežēlības, agresijas un kara.
Ikviens pamatoti savu reizi var izjust nicinājumu pret kādu vai kaut ko, bet jāsaprot, ka iecietība un empātija ir pozitīvs, vienojošs spēks pretstatā nicinājumam, kas tikai paspilgtina trūkumus un nepilnības.
FAKTS
34% sieviešu uzskata, ka galvenais strīdu iemesls ģimenēs ir naudas trūkums.
Avots:
